Kādam sports ir vaļasprieks, ar kuru nodarbojas brīvos brīžos, bet citam tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, īpaši, ja ar sportu nodarbojas jau kopš agras bērnības.
Edītes Sproģes aicinājums ir volejbols. Visu mūžu viņa ir aktīvi spēlējusi volejbolu, bet pēc smagas traumas nopietni pievērsusies volejbola treneres amatam.
– Esmu mācījusies Rīgā skolā ar sporta novirzienu. Jau no pirmās klases ļoti nopietni tika uztverts sports. Līdz trešajai klasei apmeklēju mākslas vingrošanu, bet vecmamma, reiz redzot, cik smagi ir treniņi un cik ļoti bērnus nodarbina, aizliedza man turpināt apmeklēt šīs nodarbības, – pastāsta Edīte Sproģe. – Biju ļoti aktīvs bērns. Nepārtraukti bija nepieciešama kustība. Paralēli volejbolam piedalījos arī modernajās dejās. Bet ar volejbolu es iepazinos vēl krietni pirms skolas gaitu uzsākšanas. Krusttēvs strādāja Augstākajā Padomē un bija sporta ministra šoferis. Viņam bija piešķirta dārza mājiņa, dzīvojot tur, manīju, ka sportisti tur aktīvi spēlē volejbolu. Ar lielu interesi vēroju šo sporta veidu. Uzsākot mācības, es jau zināju, kas ir volejbols. Tajā laikā bija stingras atlases, lai vispār varētu spēlēt volejbolu. Treneri izvērtēja katru bērnu un izvēlējās labākos. Latvijas PSR Izglītības ministrijas Republikas specializētā olimpisko rezervju bērnu-jaunatnes skolā līdz vidusskolai trenējos. Diemžēl ar pirmo treneri man saistās ļoti negatīvas atmiņas. Viņa bija diezgan rupja un asa, tāpēc bieži dzirdējām dažādus apvainojumus. Visnepatīkamākie brīži bija, kad trenere apsaukāja mūs citu komandu priekšā.
Bet ir ļoti daudz pozitīvas pieredzes. Ar vislabākajām un gaišākajām domām atceros nometnes PSRS laikos, kad biju 13-15 gadu veca. Tad vasaras mēnešos braucām uz nometnēm, kur bija iespēja vairāk izprast trenerus un redzēt viņus ikdienas darbā. Saņemtās uzslavas deva spēcīgu motivāciju trenēties vēl nopietnāk.
Pēc skolas absolvēšanas 90. gadu sākumā, kad sākās juku laiki, arī volejbola spēlēšana rimās. Likās, ka nevienam spēlētājas nav nepieciešamas, bet bija lielo komandu treneri, kuri meitenes aicināja līdzi kā audzinātājas.
– Bija posms, kad mēs devāmies līdzi komandām kā audzinātājas, lai volejbols no mūsu dzīves nepazustu. Devāmies uz nometnēm, uz lielajām sacensībām. Dažādu apstākļu sakritības dēļ laika posmā no 1991. līdz 1994. gadam volejbolu atvedu arī uz Madonu. Četrus gadus dzīvoju Madonā. Atceros, ka tajā laikā vēl tikai cēla Madonas pilsētas 2. vidusskolas sporta zāli, bet mums atļāva tur spēlēt volejbolu. Pēc tam dzīves ceļš mani aizveda uz Preiļiem. Tur strādāju par treneri. Bija periods, kad šis darbs man vairs nepatika, bet volejbolu turpināju spēlēt Preiļos otrajā līgā. Tad 2003. gadā devos uz Gērnsiju. Visi brauca, arī es vēlējos doties prom, gūt jaunus iespaidus un pieredzi, – atceras Edīte.
Bet arī dzīvošana ārzemēs, noslogotais darba grafiks neatņēma mīlestību pret volejbolu, un Edīte Sproģe turpināja darboties ar savu sirdslietu.
Stāsta Edīte: – Gērnsija ir sala, arī volejbola spēlēšana tur ļoti atšķiras. Salas volejbolu spēlē tikai savā starpā. Sākumā trenējos parastā līgā. Pēc divu trīs gadu aktīvas spēlēšanas mani uzaicināja volejbola klubs. Pirmajā gadā spēlēju B līgā. Pēc tam sāku spēlēt A līgā, līdz guvu traumu. Pēc ilga rehabilitācijas perioda atkal atgriezos uz laukuma, bet nu jau B līgā. Paralēli tam sāku trenēt komandu. Šis darbs klubā bija ļoti specifisks, un tas man nav saprotams vēl šobrīd. Viņiem ir ļoti daudz treneru. Mans uzdevums bija darbs pie tīkla. It kā viegli, bet tai pašā laikā ļoti sarežģīti. Pēdējā spēle bija 2016. gadā, kad ieguvām zelta medaļu, bet šīs spēles laikā guvu ļoti nopietnu traumu, pēc kuras man bija jāizvēlas – spēlēt volejbolu vai būt tikai trenerei.
Pēc atgriešanās Latvijā Edīte ilgi domāja, ko darīt, jo ārzemēs gūtās kvalifikācijas šeit bija bezvērtīgas. Federācijā piedāvāja mācīties treneru skolā.
– Skolu beidzu, bet šobrīd esmu uzsākusi mācības Sporta pedagoģijas akadēmijā. Jāatzīst, ka ir grūti, un visiem ir pilnīgi vienādas prasības, ir jāizpilda visi normatīvi. Patlaban darbojos Madonas un Cesvaines novadā. Man ir sieviešu komandas, strādāju arī ar mazajiem audzēkņiem – ir divas grupas meiteņu un viena grupa puišu. Vēlos sagatavot Cesvaines vidusskolas puišu komandu nākamā gada vidusskolu mačiem. Tāpat Madonā un Cesvainē sieviešu komandas gatavoju kā komandu pieteikšanai dažādos kausos, – par nākotnes plāniem stāsta Edīte. – Volejbola treniņi, manuprāt, ir smagi. Spēlētājiem ir jāizmanto abas smadzeņu puslodes vienlaicīgi, jo ir īsā laikā jāizdomā, kāds būs nākamais spēles gājiens. Mazākās komandas trenēju kustēties un vienlaikus atkārtot manis dotos uzdevumus, piemēram, reizrēķinu. Treneris ir tas, kurš, izmantojot sporta metodiku, attīsta un pilnveido savu audzēkņu vispārējās un fiziskās īpašības, māca tehnikas un taktikas iemaņas. Katram trenerim ir sava metode, kā labāk un pareizāk iemācīt spēlēt volejbolu.
Bet bez volejbola Edīte kopā ar vīru labprāt ceļo un iesaistās arī citās sportiskās aktivitātēs.
– Iespēju robežās mēģinām apmeklēt tuvākas un tālākas valstis. Esam ceļojuši tepat pa Latviju, apskatījuši kaimiņvalstis. Nesen bijām Ēģiptē, bet šovasar ir vēlēšanās vairāk apskatīt Kurzemi. Pašai patīk kruīzi, bet saspringtā ikdienas grafika dēļ šis mērķis ir jāatliek. Mums abiem ar vīru patīk aktīva atpūta, arī ceļojumi, tāpat dažādas sportiskās aktivitātes, piemēram, slēpošana. Diemžēl es to vairs nedrīkstu darīt. Bet šogad biju nolēmusi sākt slidot, tikai laikapstākļi nebija labvēlīgi. Vēl man patīk zīmēt, bet to daru ļoti, ļoti reti.
Jau kopš bērnības esmu bijusi ļoti vispusīgs cilvēks. Un no katras lietas, ar ko esmu darbojusies, esmu ieguvusi ļoti daudz noderīga.
22.03.2019.