Saka, ka ziemas mēnešos atliek vairāk laika, lai nodotos saviem vaļaspriekiem. Mirdza Valdberga tam nepavisam nepiekrīt, jo viņai ir tik daudz brīvā laika pavadīšanas veidu, ka katram gadalaikam atliek piemeklēt īsto.
Mirdzai Valdbergai jau no agras bērnības apkārt bijusi mūzika un radoši cilvēki.
– Bērnība un skolas gadi ir pavadīti Ērgļos. Uz Lauteri atnācu 1968. gadā, kad pēc skolas beigšanas devos strādāt kolhozā „Vidzeme" par ekonomisti. Pirms tam šajā specialitātē strādāju Jumurdā. Bet, cik vien sevi atceros, dziedāšana ir bijusi tuva vienmēr. Liels dziedātājs bija mans tēvs. Papus (ģimenē nebija pieņemts viņu saukt par tēvu) zināja vairākas valodas, un daudz dziesmu skanēja tieši vācu valodā. Lai gan nesapratu nevienu vārdu, vienmēr dziedāju līdzi. Papus bija podnieks, Ulmaņlaikos brauca un tirgoja traukus. Tad nāca karš, un tēva celtajā mājā vācieši ierīkoja štābu. Ērgļu kauju laikā māja tika iznīcināta. Diemžēl otru māju vairs nebija iespējams uzcelt, un mēs dzīvojām darbnīcā, – atceras Mirdza Valdberga. – Arī skolas laikā dziedāju, un uzskatu, ka mīlestību pret mūziku visas dzīves laikam radīja arī skolotājs Sprancmanis, jo mūziku viņš vērtēja ļoti augstu un tai pievērsās ļoti nopietni. Esmu dziedājusi dažādos ansambļos un iesaistījusies visdažādākajos pasākumos, bet šobrīd dziedu Lauteres kultūras nama tradīciju ansamblī „Mežābele". Vēl man patīk piedalīties dažādos skečos. Lai pasākumi skatītājiem būtu saistoši un interesanti, iepriekš tekstus meklēju grāmatās un preses izdevumos, bet laika gaitā tos sāku rakstīt arī pati. Viens no pirmajiem bija saistīts ar mūsu bijušo Valsts prezidenti. Atceros, kad uzstājos Vestienā, publikai ļoti patika. Apspēlēta tika arī putnu gripa un citas aktuālas tēmas. Aktīvi braucām uz tuvākām un tālākām Latvijas vietām, dziedājām, spēlējām skečus un teātrus. Pēdējā laikā gan tas notiek retāk, bet tāpat turpinām darboties.
Rakstīt Mirdzai ļoti patīk un ar saviem darbiem iepriecināt citus arī. Starp skečiem top arī dzeja.
Stāsta Mirdza Valdberga: – Dzejoļu rakstīšanai nopietnāk pievērsos 2013. gadā, bet, vērojot sabiedrībā notiekošo, jau 2003. gadā tapa pirmie dzejoļi. Rakstot par politiku, naudas lietām un citām nopietnām tēmām, nonācu līdz puķēm. Pirmais dzejolis, kas veltīts ziedu tematikai:
Ja sāpe sirdī smeldz un pietrūkst spēka,
tad dārzā ej ar puķēm parunāt,
un redzi tu, cik mierīgi un rāmi
ar ziedu acīm tevī raugās tās.
Tev pretī veras gladiolas krāšņās,
tās zaļos zobenus pret sauli ceļ.
Tur dālijas met varavīkšņu lokus,
un puķuzirņi reibinoši tvan.
Kā mazas saules kliņģerītes dārzu rotā.
Zied asteres un cinnijas,
vēl mārtiņrozes,
gan sārtās kosmejas un
margrietiņas pretī smej,
bet samtenes kā krāsains
paklājs ņirb pie kājām.
Un sajūti, cik liegi tevi apņem
šo ziedu dziednieciskais starojums.
Prot sāpes noņemt, iedot spēku,
un ticēt var – tās dzīvē nepievils.
Dzejoļu ir daudz, bet nav nonākuši pie plašākas publikas. Ar tiem svētkos iepriecinu tuvos cilvēkus. Parasti dzejoļus rakstu pēc spilgtiem notikumiem, būšanas dabā, kad redzu ko skaistu, kas raisa vārdus. Vairāki dzejoļi bijuši publicēti Aronas pagasta avīzītē. Rakstīt man patīk. Citreiz mostos naktī, galvā skan kādas rindas, kuras pierakstu, lai neaizmirstos, un, kad atkal ir iedvesma, to pabeidzu. Tas ir prieks un gandarījums. Dzejā var aizmirst skumjas.
Lai gan vienmēr apkārt bija māli, visdažādākie trauki, Mirdza redzēja podnieka darbu, bet pati ar šo amatu neaizrāvās. Viņai jau kopš bērnības tuva bija daba.
Visa dzīve pavadīta laukos. Apkārt bijuši ūdeņi, pļavas un meži. Tāpēc arī tagad joprojām Mirdzai patīk būt dabā.
– Ziemā ir grūtāk, jo pa piesnigušajiem ceļiem tālu neaiziesi, bet siltajos gadalaikos kopā ar kaimiņieni regulāri staigājam. Un tieši tad var pamanīt dabas krāšņumu. Bet vislielākais vaļasprieks man ir ziedi. Pirmās dālijas atvedu no māsas un sastādīju sešas garas vagas. Savam priekam audzēju visdažādākos ziedus – gladiolas, īrisus, cinnijas. Bet pēdējos gados man ļoti patīk begonijas. Cenšos tās pārziemināt un gumus sadalīt. Pagājušajā gadā mani un arī kaimiņus priecēja 52 begoniju podi. Piedomāju par vizuālo noformējumu. Esmu taisījusi zārdus, kuros tiek sakarināti puķpodi, puķu dobes tiek izdekorētas un papildinātas ar akmeņiem. Man patīk, ka apkārt ir sakopts, un pie katras lietas pieeju ar lielu rūpību. Ziedi pagalmā zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Bieži aizdomājos, ka varbūt vecumā ērtāk ir dzīvot dzīvoklī, bet nē – es nespēju iedomāties nevienu dienu bez sava dārziņa un ziediem. Dabu man patīk arī iemūžināt fotogrāfijās.
Vēl man patīk adīt, un tas ir mans ziemas vaļasprieks. Zeķes – tās būs nepieciešamas vienmēr. Kādreiz, kad bija vairāk pacietības, izšuvu un izvilku galda sedziņas. Bet radošas lietas ir vadījušas mani visu dzīvi, – atzīst Mirdza Valdberga.
08.02.2019.