„Nāc mājās, gurķīti, sirdsmīļais bumbulīt, gurķoties!" (J. Peters „Lauku gurķis Rīgas tirgū")
Gurķu audzēšanas vēstures sākumi slēpjas gadsimtu miglā. Cilvēki tos pārtikā lieto vismaz no Mezopotāmijas civilizācijas laikiem, tātad jau 4,5, daži pētnieki pat uzskata – 6 tūkstošus gadu. To dzimtene ir Indijas tropu un subtropu rajoni, kur arī mūsu dienās Himalaju piekalnes ielejās aug to savvaļas radinieki – liānām līdzīgie Hartviga gurķi; ar tiem noaudzē arī žogus lauku ciematos. Augļi ir rūgti – tādā veidā augs sargājas, lai dzīvnieki tos neapēstu pirms sēklu nobriešanas. No turienes sākās gurķu uzvaras gājiens uz austrumiem – Ķīnu, kur radās pirmās siltumnīcas to audzēšanai visa gada garumā, un uz rietumiem – Turciju. Leģenda stāsta, ka varaskārais un nežēlīgais sultāns Mehmeds II pirmos desmit neredzētos zaļos augļus saņēmis dāvanā no kāda Indijas radžas. Tos novietoja uz grezna šķīvja un aplūkot uzaicināja tikai septiņus pašus tuvākos galminiekus. Un tomēr viens gurķis pazuda! Saniknotais sultāns pavēlēja veikt visrūpīgāko izmeklēšanu – visiem septiņiem uzšķērda vēderus… Gurķu popularitāti senatnē apliecina literatūras un mākslas avoti. Tie attēloti freskās Ēģiptes un Grieķijas tempļos, to derīgās īpašības aprakstīja Aristotelis, ārstnieciskās spējas pētīja Hipokrats. Senajā Romā, lai izpatiktu imperatoram Tiberijam, galma dārznieks gurķus audzēja kastēs uz riteņiem, lai tos vienmēr dārzā varētu pārvest uz tobrīd saules un vēja ziņā pašu labvēlīgāko vietu. Bet Kleopatra pat uzskatīja, ka viņas skaistumu nodrošina tieši gurķi. Ap to laiku parādījās arī pirmie mēģinājumi gurķus sālīt un skābēt. Romieši konservācijai pievienoja etiķi – dzima marinētie gurķi, kurus dažādos laikos ļoti cienīja imperators Jūlijs Cēzars, Anglijas karaliene Elizabete I, Džordžs Vašingtons un Napoleons Bonaparts. Liekas, tieši romieši veicināja gurķu izplatību Eiropā, un drīz vien tie parādījās gan armiju, gan karaļu, gan vienkāršo ļaužu ēdienkartēs vispirms Francijā, tad Spānijā un Vācijā. Franku imperatora Kārļa Lielā laikā 795. gadā „Kapitulārijs par muižām" ieteica audzēt gurķus, XIV gs. tie jau bija pazīstami Anglijā, 1494. gadā tos uz Haiti salu Amerikā aizveda Kolumbs. Gurķus novērtēja arī Amerikas indiāņi: 1535. gadā tos atrada pie indiāņu ciltīm Monreālas apkārtnē, 1539. gadā – Floridā. Dienvidamerikā pirmais apraksts ir no Brazīlijas 1642. gadā. Gurķis ir vienīgais auglis, kuru pārtikā lieto pilnīgi nenogatavojušos, tas ir „kokteilis no vitamīniem, minerālvielām un 95% ūdens", tas attīra no holesterīna, kavē ogļūdeņražu pāreju taukos, tam ir maz kaloriju, tas palīdz novājēt – organisms tā sagremošanai patērē vairāk enerģijas nekā no tā iegūst. Pasaulē 27. jūlijā atzīmē Gurķu dienu.
27.03.2020.