Sausnējas pagasta vēstures muzejā „Līdumi" maijā un vēl šajās dienās apskatāma vietējo rokdarbnieču izstāde „Mūsu rokdarbnieces – Latvijas simtgadei", kurā pārstāvētas visdažādākās tehnikas – adījumi, tamborējumi, austi, tapoti un izšūti darbi un citi.
Var tikai apbrīnot katras rokdarbnieces pirkstu veiklību, praktiskās prasmes, krāsu izjūtu un oriģinalitāti. Muzeja „Līdumi" vadītāja Ilga Kronīte pastāsta plašāk par izstādē redzamo: – Latvijas simtgades jubilejas gadā vēlējāmies parādīt, cik daudz un prasmīgu mums ir rokdarbnieču. Liene Leimane, kas pabeigusi amatniecības vidusskolu, auž, tamborē, ada – ko tikai nedara. Izstādē apskatāmas viņas tamborētās sedziņas, cimdi un austie dvieļi. Turklāt katrai tamborētajai sedziņai ir atšķirīgs raksts. Šeit darbu ir 40, līdz Latvijas simtgadei viņa sev izvirzījusi mērķi notamborēt līdz 100 vai pat vairāk sedziņu. Vija Vilmane var lepoties ar skaistiem izšuvumiem, dīvāna spilventiņiem un sedziņām. Anitas Cielavas adījumi izceļas ar ļoti oriģināliem rakstiem un detaļām. Pārsteidzoši smalki ir Maijas Balceras izšuvumi krustdūrienā un klājdūrienā. Ļoti daudzus darbus viņa jau ir izdāļājusi un uzdāvinājusi. Daudz kas arī ir procesā, jo nereti pietrūkstot diega ar tieši to krāsu, kas nepieciešama. No gabaliņiem tamborēta sega, it kā visās iespējamajās krāsās, raiba, bet ļoti saskanīga. Maijai ir ļoti laba krāsu izjūta. Attēlu ar Kokneses pilsdrupām viņa ir uzdāvinājusi muzejam, rakstnieka Valda 150 gadu jubilejā, kas šeit būs apskatāms arī pēc izstādes beigšanās. Guntai Leimanei padodas adījumi un tamborējumi, īpaša ir tamborētā kleitiņa. Dace Dombrovska strādā ļoti daudzās radošās tehnikās, piemēram, šallīte, kā saprotu, ir tapusi uz dakšas, cita ir tapota. Tāpat viņa darina visādas piespraudītes, ada un tamborē apģērbu, veido apsveikuma kartītes, nesen arī apguvusi aušanu. Var apbrīnot, ar kādu precizitāti izgriezti raksti papīrā Vitas Zariņas izgatavotajos apsveikumos. Īpašs ir Ainas Grīvas rokraksts izšūtajos dīvānspilvenos, adatu spilventiņos, arī adītajos darbos. Jāteic, ka izstādē ne tuvu nav izlikti visu mūspuses rokdarbnieču darbi; daudzas vienkārši kautrējas savu veikumu parādīt plašākai publikai.
Īpaša vieta izstādē ir arī tapšanas procesā esošam musturdeķim, kas būs kā Sausnējas pagasta ģimeņu dāvana valsts simtgadē. Ideja par tā darināšanu pagājušajā gadā radusies Sausnējas pagasta pārvaldes vadītājai Elitai Ūdrei, gan viņa, gan daudzas no izstādes rokdarbniecēm, gan arī citas ģimenes jau ir iesniegušas nelielu auduma paraudziņu, darinātu tehnikā, kas katrai tuvākā. Šogad, uz Latvijas simto gadadienu, no šiem gabaliņiem (un tiek aicināti arī citi atbalstītāji vēl iesniegt savu gabaliņu) tiks sašūts kopīgs musturdeķis. Katrai rokdarbniecei ir savs stāsts, kas un kā aizrāvis šajā radošajā pasaulē. Par sevi Maija Balcera pastāsta:
– 18 gados, kad vienā mājā dzīvojām vairākas ģimenes, vīra radiniece sāka izšūt spilvendrānas. Man iepatikās. Daudz jau tolaik neko neizšuvu, pašai sākās ģimenes dzīve, bija jāaudzina bērni, jāiekopj saimniecība. Bet tagad, kad esmu pensijā, varu tam vairāk laika atvēlēt. Kaut kur jau ir jānomierina savi nervi. Katrs sev atrod kādu nodarbi, es esmu aizrāvusies ar izšūšanu, šobrīd pat tā, ka tad, kad izšuju, apkārt neko citu neredzu (smejas). Kad izšuju, nesāp ne rokas, ne kājas, kad eju strādāt, tad gan vecumu jūtu. Bet, šādu darbu darot, tā ir kā relaksācija un ārstniecība reizē. Grāmatas acu dēļ lasīt nevaru, bet pie izšūšanas – kaut līdz pusnaktij varu sēdēt.
Savulaik Maija strādājusi sadzīves pakalpojumos, kantorī bijusi kasiere, tāpat turēti lopiņi, kā pati secina – kā jau laukos. Viss mūžs aizvadīts Sausnējā, nu jau vairāk nekā 30 gadu dzīvo un iekopj mājas „Akācijas", kur zaļo košumkrūmi un zied puķes. – Kamēr jau varu, kaut kas jādara. Cits var vienkārši televizoru skatīties, man vajag, lai rokas kustas. Izstādē redzama tikai maza daļa no darbiem, jo vairāki izšuvumi jau atdāvināti. Uz vecumu nevajag pūru krāt, – secina Maija Balcera.
01.06.2018.