Katram cilvēkam ir kāds vaļasprieks. Vieniem patīk lasīt grāmatas, minēt krustvārdu mīklas, kolekcionēt kādus interesantus priekšmetus, savukārt citi brīvo laiku pavada radošās nodarbēs. Arī Laurai Rudzītei jau no skolas laikiem īpaši tuva kļuvusi māksla dažādās tās izpausmēs.
Jautājot, kā tika atklāts talants zīmēt, Laura Rudzīte stāsta: – Atceros, kad mācījos Kalsnavas pamatskolas 6. vai 7. klasē, tika izsludināts Andreja Eglīša zīmējumu konkurss. Tajā ieguvu pirmo vietu un piedalījos arī nākamajā kārtā. Arī tur man bija panākumi. Vēl šodien atceros, ka bija jāzīmē dzejoļa ilustrācija. Jau tajā laikā darbs tika veidots, par pamatu ņemot mandalu. Atceros, ka tas bija melnbalts. Tieši šis konkurss man lika atklāt manu slēpto zīmēšanas talantu un aizrāva arvien vairāk. Skolas laikā bieži piedalījos dažādos konkursos, zīmēšanas pulciņos. Bija laiks, kad ļoti vēlējos mācīties mākslas skolā, apgūt zīmēšanu augstākā līmenī, bet diemžēl tas nebija iespējams.
Pamatskolas laikā Laura aktīvi zīmēja, bet, to absolvējot, mākslai tika veltīts pavisam maz laika.
– Iegūstot vidējo izglītību Ērgļos, pārstāju aktīvi zīmēt, jo mācībām tika veltīta visa uzmanība un laiks. Protams, pēc stundām savam priekam kaut ko uzzīmēju, bet tas vairāk bija, lai nepamestu savu aizraušanos novārtā, – atzīst Laura Rudzīte. – Domājot par to, ko darīt pēc skolas beigšanas, vēlējos dzīvi saistīt ar zīmēšanu, apsvēru iespēju turpināt mācības mākslas jomā. Bet vienā brīdī sapratu, ka nevēlos zaudēt savu būtību, jau izveidoto mākslas stilu. Augstskolās māca pēc standartiem, man tas liekas gluži nevajadzīgi. Svarīgi, arī mākslā, ir saglabāt savu „es", sev raksturīgās iezīmes, īpašo „odziņu". Visu, ko protu un zinu, esmu apguvusi mācoties pati. Lieliska iespēja ir mūsdienu tehnoloģijas, iespēja iegūt dažādu nepieciešamo informāciju. Arī darbs šobrīd nav saistīts ar mākslu. Uzskatu, ka zīmēšana ir ļoti individuāls process un to nevar darīt, strādājot pie kāda cita. Man patīk strādāt sev, attīstīties šajā jomā, pēc kāda laika varbūt uzsākt kādu savu mazo biznesu.
Lauras darbi tiek veidoti visdažādākajās tehnikās, izmantojot gan zīmuļus un akvareļkrāsas, gan citus materiālus, bet visvairāk viņai patīk darboties ar tintes pildspalvām.
– Zīmēšana ar pildspalvu ir ļoti smalks un rūpīgs darbs. Ir nepieciešama pacietība. Jau kopš bērnības uzmanību ir piesaistījuši tetovējumi. Arī tā ir sava veida māksla, smalks darbs. Šķiet, ka tieši tas ir iemesls, kāpēc man patīk zīmēt ar pildspalvām. Bet man patīk dažādi mākslas stili. Varu izmantot akrila krāsas, bet līnijas pēc tam vilkt ar marķieri. Zīmēju ar ogles zīmuļiem. Jāteic, ka tagad ir pieejams plašs klāsts materiālu, reizēm pat grūti izvēlēties. Man patīk dažādība, individuāla pieeja katram darbam. Zīmēju visdažādākos zīmējumus. Pati radu savu stilu, izmantojot vienā darbā arī vairākas tehnikas. Laika gaitā esmu sapratusi, ka tuvāka ir abstraktā māksla. Protams, varu uzzīmēt arī portretu, bet ne pēc savas iniciatīvas. Patīk mandalas, melnbalti zīmējumi, – atzīst Laura.
Sen zināms, ka cilvēkam, kaut ko darot, ir savi mērķi un domas. Tāpat vaļaspriekiem nododas, lai nomierinātos, atgūtu enerģiju vai vienkārši aizmirstu ikdienas rūpes. Arī Laura brīžos, kad pievēršas zīmēšanai, gūst prieku un sakārto savas domas.
– Zīmēšana man ir sava veida meditācija. Ja vēlos atpūsties, atslābināties, noteikti došos zīmēt. Ir cilvēki, kuriem patīk darboties, kad apkārt ir citi cilvēki, man zīmēt patīk vienatnē. Tad varu ļaut vaļu savām fantāzijām, atbrīvot domas. Zīmēt varu jebkur. Mājās pat esmu apzīmējusi sienas. Gadās, ka galvā iešaujas kāda ideja, bet ne vienmēr pie rokas ir papīrs. Patīk zīmēt dabā. Agrāk varēju visu dienu pavadīt zīmējot, bet tas nepavisam nav pareizi, jo nodara kaitējumu veselībai. Šobrīd cenšos sadalīt laiku un zīmējumam veltīt vairākas dienas. Manuprāt, šie pārtraukumi palīdz darbu veikt labāk. Tāpat šim vaļaspriekam nepieciešams īpašs noskaņojums, labas domas. Ja būs slikts garastāvoklis vai dusmas, zīmējums nesanāks. Kaut ko uzzīmēšu, bet tas man noteikti nepatiks. Esmu kritiska arī pret saviem darbiem. Protams, es tos saglabāju, bet ja man nepatiks, nevienam tos nedošu. Bieži gadās, ka apkārtējiem ļoti patīk, bet man ne. Tādās situācijās neesmu pārliecināta, ka šis darbs tiešām ir labs. Gadās, ka pēc laika šie zīmējumi sāk iepatikties. Bieži jautāju sev, ko tajā brīdī esmu domājusi, kad ir tapis šāds darbs. Vienmēr esmu zīmējusi uz papīra, bet pienāca brīdis, kad vēlējos pamēģināt audeklu. Tas gan mani biedēja, jo, ja nu kaut kas nesanāks, izlabot to nevarēs. Tas bija izaicinājums, bet tagad varu atzīt, ka nebija tā, kā biju iedomājusies, – atklāj Laura.
Viņa savus zīmējumus ļoti bieži pasniedz kā dāvanas.
– Pamazām vien bija sakrājies ļoti daudz dažādu darbu. Lai tie priecētu citus, laiku pa laikam kādu zīmējumu uzdāvināju draugiem. Šobrīd ir liels gandarījums, kad, aizejot ciemos, redzu savus darbus, kad tie ir novietoti redzamā vietā. Tas rada milzīgu prieku, arī vēlmi turpināt zīmēt. Reizēm kāds draugs vai paziņa palūdz, lai uzzīmēju kādu īpašu darbu, kas būtu veltīts tieši viņam. Tas sniedz apziņu, ka esi pamanīta un novērtēta. Tā kā mājās ir daudz manu mākslas darbu, laiku pa laikam aizdomājos, ka tos varētu uzdāvināt kādai skolai vai bērnunamam. Izveidot izstādes, lai manus darbus redz arī citi cilvēki. Varbūt kādam bērnam vai jaunietim tas būs pamudinājums atklāt jaunus talantus un iespējas. Ar saviem darbiem lepojos un labprāt ar tiem dalītos, – aizdomājas Laura Rudzīte.
01.02.2019.