Ar savu izjusto „Minjonas dziesmu" dižais vācu dzejnieks Johans Volfgangs Gēte radījis brīnišķīgu literāru pieminekli gan pasakainajai Itālijai, gan faktiski – arī citroniem.
Botāniķi uzskata, ka citroni Indijā auga jau pirms 8000 gadu, citi par to izcelsmes vietu uzskata Dienvidķīnu. Antīkajā teik-smu pasaulē zeltainos „dzīvības augļus" rūpīgi apsargāja četras nimfas Hesperīdas, un viens no varoņdarbiem, kas bija jāveic Hēraklam, bija Hesperīdu augļu iegūšana. Acīmredzot tas viņam izdevās, jo citroni bija izplatīti gar visu Vidusjūru. Laulājoties dieviete Hēra savam vīram Zevam dāvājusi citronus. Mezopotāmijā tos cienīja skaistuma un ziedu smaržas dēļ, Ēģiptē lietoja, balzamējot mirušos, romieši tos izmantoja kā ārstniecības līdzekli (viņu pavārgrāmatās citrons nav pieminēts). Persieši pirmie iemācījās ar citrusaugiem lieliski bagātināt ēdienkarti – gan relatīvi vēlu, jo pirmie citroni, kuru biezajā, grumbainajā mizā bija paslēpies mazs, šķiedrains un sēklām bagāts mīkstums, bija praktiski neēdami. Caur Grieķiju un Romu citroni pamazām izplatījās visā Vidusjūras reģionā, bet barbaru cilšu iebrukumi III gs. izpostīja praktiski visas Eiropas citronu plantācijas. Vidusjūras zemēs tos par jaunu sāka audzēt XI gs., kad sēklas no Tuvajiem Austrumiem ieveda krustneši, bet iekarotajā Spānijā – arābi. 1493. gadā sēklas uz Amerikas kontinentu aizveda Kolumbs. Lai saīsinātu ceļu augļu transportēšanai uz Svētās Romas impērijas ziemeļu reģioniem, jau XIII gs. citronu dārzus iekopa Alpu dienvidu nogāzēs. To uzturēšana bija dārga: lai jutīgos augus pasargātu no ziemas sala, klintīs kala terases, apkārt dārzam cēla mūra sienas, kurās no oktobra līdz aprīļa sākumam iestiprināja koka durvis. Bija jāpiegādā zeme kociņu stādīšanai, jāierīko efektīva apūdeņošanas sistēma – pieaudzis citronkoks dienā patērē līdz 300 l ūdens. Līdz 19. gs. vidum tā bija ienesīga nodarbošanās – Ziemeļitālijas citronus sūtīja pat uz Londonu un Sanktpēterburgu. Plantācijas iznīcināja… dzelzceļš: tagad lētāk bija augļus vest no Itālijas dienvidiem. Baroka laikā modē bija citronkokus audzēt podos; lai tos pasargātu no ziemas sala, ierīkoja stikla oranžērijas. Tas bija dārgs prieks, ko varēja atļauties tikai augstākie slāņi. Tā audzēti citroni vairāk bija reprezentācijas objekts, nevis pārtikas produkts – augļi bija pārāk skābi, lai tos baudītu. Tikai ilgs selekcionāru darbs nodrošināja šodienas šķirņu daudzveidību. Mūsdienās citrons ir izslavēts C vitamīna avots, jūrnieki jau sen to pazina kā brīnumlīdzekli pret cingu. Tas regulē gremošanu, palīdz atbrīvoties no liekajiem kilogramiem, uzlabo garastāvokli regulējošo serotonīna un dopamīna darbību, pektīns tā mizā samazina kāri pēc cukura un vēl, un vēl, un vēl…
21.02.2020.