– Mans uzvārds cilvēkus vienmēr izbrīna, par tā izcelsmi un saknēm neko daudz diemžēl nezinu, jo tēva tēvs kara laikā pazuda. Bet uzvārds ir zīmīgs, latvisks. Lieldienas mēs svinam kā uzvārda dienu. Arī mājas nosaukums – „Lāčplēši" – liek ieturēt latvisko dzīvesziņu. Dēlam vārds ir Jānis, tā ka arī Jāņus svinam riktīgi. Tā teikt, turamies pie zemes un ievērojam latviskās tradīcijas, – atzīst ULDIS LIELDIENS.
Liezēres pagasta mājās „Lāčplēši" viņš ienācis pirms aptuveni 20 gadiem, kad sēta vēl bija ieaugusi zālē, mājā iebrukusi grīda. Pats savām rokām laika gaitā šeit remontējis un iekārtojis pirmo stāvu, iekopis mājas apkārtni. Uldis teic: – Vēl jau daudz darba palicis, bet to visu – pamazām. Kad nopirku māju, biju pārsteigts, ka tās vēsturiskais nosaukums ir „Lāčplēši". Tas nav manis paša izdomāts nosaukums, bet gan – vēsture.
Tā ir joma, kas Uldi Lieldienu saista brīvajos brīžos – viņš arī kolekcionē senlietas. – Citi tās pērk un pārdod, man katra manta ir atnākusi ar savu stāstu. Un ikviena no tām veido mūsu vēsturi. Ir lietas, ko man atdāvina, citu reizi aizbraucu pie kāda ciemos un ieraugu, ka zālē svari ieauguši, bet cilvēks ikdienā tiem staigā pāri un pat nemaz nepamana. Šo to dabūju no metāllūžņiem vai par mazu kapeiku atpērku. Esmu bijis arī citos „mājas senlietu muzejos", piemēram, Latgalē – tur to mantu ir krietni vairāk. Man tas nav bizness, nevaru senlietas pirkt par lielu naudu, tas vairāk ir kā hobijs, paša priekam, – viņš secina.
Šo nepilno 20 gadu laikā sakrātajās senlietās pārstāvēti dažādi laiki un tēmas – kara un padomju laiku tēma, piemēram, krievu, vācu miliča, jūrnieka formas, ķiveres, rācija, somas, karogi u. c., senie radio, pūralādes, dažādi veco laiku darbarīki – gludekļi, maizes lizes, zirglietas, medicīnas priekšmeti (interesants, piemēram, ir skarifikators, ar ko 17./18. gadsimtā pie reiboņiem, galvassāpēm un citām kaitēm nolaida asinis), vērpjamie ratiņi un daudz, daudz kas cits. Uldis Lieldiens rāda uz dažādajām senlietām: – 1944. gada jūlija vācu avīzē atradu ietītus nažus, paslēptus kādas mājas skurstenī. Ir arī divas stelles, gribētos, uz tām savilkt diegus – ja kāds atbrauc ciemos, lai varētu ieaust pāris rindiņu no sevis. Lai visu izpētītu un pastāstītu, te vesela diena būtu jāstaigā. Arī pie mājas izkārtota senā lauktehnika – arkli, siena kasītāji un tamlīdzīgi, savā darbnīcā ir vecie darbarīki.
Uz „Lāčplēšiem" ekskursijā mēdz atbraukt skolēnu grupas vai arī cilvēki, garām braucot, piestāj. Gan mājas iekšpuse, gan apkārtējā teritorija ir iekārtota latviskā, lauku stilā. Uldis atzīst: – Es neņemšu plastmasas atkritumu konteineru, manā ainavā tas ir lieks, jo viss mājās ir no koka, akmens – tikai dabiskiem materiāliem. Skapīšus, lampas taisu pats no koka – tie nav glancēti un smalki, bet gan raupji un dabiski. Esmu izmācījies guļbūvju celtniecību, bet visu pārējo – caur māti gūgli. Cilvēkiem arī pēc pasūtījuma taisu guļbūves beņķus, kapu soliņus, māju nosaukumus. Tā nav peļņa, vairāk kā hobijs. Restaurēju arī mēbeles. Ko vien var savām rokām izgatavot, to arī taisu.
Nupat, 24. martā, Uldis Lieldiens nosvinējis apaļu 50 gadu jubileju. Svinējuši uz prāmja, savukārt vēl iepriekš – trīs mēnešus nodzīvojis Amerikā. – Tāda iespēja radās, aizbraucu atpūsties – redzējām monster truck šovu, braucām kartingos, bijām arī striptīzā (smejas). Nedaudz arī pastrādājām, lai šo uzturēšanos apmaksātu. Tur ir cita cilvēku attieksme – pārdevēja jau pa gabalu sveicina ar „How are you?" („Kā tev iet?" – tulk.) un smaidu. Ejot iekšā pa durvīm, pretimnākošais tev tās pietur, uzsmaida. Pavisam cita attieksme, un tas arī rada pozitīvu pretreakciju. Latvijā diemžēl cilvēku apmierinātības līmenis ar dzīvi ir cits, bet, uzskatu, ir jāsāk ar sevi – jāsavāc savs pagalms un pašam sevi, tad arī no otra to vari prasīt. Viss ir mūsu galvās, nevajag čīkstēt – jādzīvo pozitīvi!
Arī par saviem gadiem Uldis vērtē – dzīve tikai sākusies, jo iepriekš, kā smejas, bijis jauns un tik pa gaisu vien. Zemessardzē, kur dienē jau daudzus gadus, jaunie paliekot aizmugurē, Uldis Lieldiens joko. Šogad priekšā lieli notikumi – 4. maija parāde Madonā, kā arī dalība Dziesmu un deju svētkos, kur zemessargi apsargās kolektīvus.
Par dzīvi laukos viņš saka: – Dzīvesbiedrei Ieviņai ir zaļie pirkstiņi, viņa skaisti iekārto apkārtni, vasarā te ir puķu puķes. Man jāremontē otrais stāvs, kur gribu iekārtot senlietu izstādi – to visu pamazām. Dārziņā izaudzējam dārzeņus, turam trušus, vistas savām vajadzībām. Dzīvojam mēs ļoti labi – mums ir rokas, kājas, galva, nav karu. Ir nedaudz jostas jāsavelk, bet pašiem vienkārši jādarbojas.
28.03.2018.