Lūk, vienīgais foto, kas man ir saglabājies no mana mīļākā sunīša. Mums bija dziļas savstarpējās jūtas, kaut gan viņš vienmēr skatījās uz mani drusciņ no augšas. Ne gluži tā, kā šajā attēlā.
Pirmo reizi viņš parādījās mūsu mājā kādā otrajā gadā kopš mūsu ievākšanās Stefanpolē. Kādu dienu mēs ar tēvu braucām zirga ratos pa meža ceļu. Tēvs pēkšņi iesaucās "Oho!" un apturēja zirgu. "Koka nav!" viņš satraukts man paziņoja. Ar kāju viņš norausa sūnu maskējumu, un parādījās svaigi griezts celms. "Nu, paskatīsimies!" tēvs sāka pētīt sliedes uz ceļa. Sākām braukt pa pēdām un izbraucām netālajā Kaušas miestiņā. Šeit tēvs apstājās pie zili krāsotas mājas un iegāja iekšā, uzticējis man sargāt zirgu. Tas nebija grūts uzdevums, bet garlaicīgs gan, jo tēvs tur uzturējās diezgan ilgi. Beidzot viņš iznāca ārā, priecīgi smaidīdams un nedaudz iereibis. Rokās viņš turēja mazu kucēnu. "Būs mums suns! Topsis vārdā!" viņš apmierināti noteica. Sākām braukt. "Tu neziņosi milicijai?" pajautāju. "Kamdēļ? " tēvs atteica. "Kas tur – viens koks? Cilvēkam vajag mājas remontam. Zini, kāda jezga viņam būtu caur mežniecību?" Es klusībā piekritu tēvam, kaut gan zēna gados vispār biju liels ideālists. Tēvs jutās ļoti apmierināts ar dzīvi un uzšāva Varim ar grožiem pa resno pakaļu. Varis sāka skriet, tad atsitās ar pakaviem pret ratu malu un sāka auļot. Es sastingu aiz bailēm. Rati šāvās mežonīgā ātrumā pa šauro meža ceļu. Viens solis sāņus, un rati sašķīdīs. Tēvs turpretī nelikās nobijies. Viņš paņēma no ratu priekšas resnu žagaru un uzšāva zirgam pa gurniem tā, ka palika redzama putekļu strīpa. "Lec kā varde! Skriet vajag skaisti!" viņš pamācīja zirgu, un tas patiešām nomierinājās. Zirgs bija jauns, stiprs un diezgan nervozs.
Bet sunītis auga ātri, bija ļoti kustīgs un mīlīgs. Mēs nesaucām viņu par Topsi, bet gan mīlīgi – Topiks, Topītis. Suņuks bija ar raksturu. Nevienam neļāva ņemt sevi klēpī. "Es esmu medību suns," viņš it kā gribēja uzsvērt. Kaimiņi katrs pa reizei dabūja rokās spēcīgu kodienu. Zobi viņam bija asi, un koda sunītis bez žēlastības. Arī tēvam viņš neļāva ņemt sevi klēpī, par mani nemaz nerunājot. Paņemt viņu klēpī izdevās tikai kalējam Jānim, kas dzīvoja kādu kilometru attālu. Ar savām lielajām rokām viņš vienkārši paņēma Topiku no grīdas un iecēla klēpī. Topītis likās ļoti pārsteigts un neapmierināts, bet neredzēja iespēju kost, jo rokas kalējam bija milzīgas un cietas kā lāpstas…
Par savu saimnieku Topītis uzskatīja tēvu, pārējie bija otršķirīgi personāži. Viņš bija takša un krievu dzinēja jauktenis. No takša viņam bija līkās, spēcīgās kājas, bet no dzinēja diezgan liels ķermenis un prāva galva. Viņš varēja vienlīdz labi gan līst alās, gan dzīt zvērus. Stirnas, protams, no viņa aizbēga, bet viņš bija pietiekami neatlaidīgs un vismaz izdzina zvērus uz stigām.
Pa dienu Topiks palika mājās viens, ja vien nebija jāiet ar tēvu uz mežu. No skolas es parasti atgriezos pirmais. Mani viņš pamanīja puskilometru no mājas, pie nelielā lūgšanu namiņa. Redze viņam bija asa. Tūlīt mazs melns kunkulītis kā raķete metās pa taciņu man pretī. Pieskrējis viņš vicināja asti, cik vien jaudas, tad paskrēja uz mājas pusi, tad atkal atpakaļ, lai vēlreiz izbaudītu atkalredzēšanās prieku. Tēva parasti nebija mājās, kad es pārnācu. Mūsu māja tad jau bija izremontēta, bija skaists brūni krāsots lievenis un solīdas ārdurvis. Nolicis somu, pabužināju Topīti, un devāmies meklēt ko ēdamu. Paņēmu lielo virtuves nazi, un abi kopā gājām uz klēti. Tur pie griestiem bija sakārta žāvētā cūkgaļa. Lai peles nedabū. Stāvēdams uz sliekšņa, atvēzējos un metu nazi kādā gabalā. Nazi es metu teicami. Tur, kur nazis iedūrās, bija jāgriež uz vienu un otru malu. Neko pēc saviem ieskatiem graizīt nedrīkstēja. Tā es disciplinēju sevi, lai neēstu tikai liesumu. Nogriezis kādu kilogramu lielu gabalu, nesu to uz virtuvi. Tur es sagriezu gaļu gabaliņos un, piekozdams klāt sīpolu, sukāju iekšā ar rupjmaizi. Topiks lēkāja turpat blakus, gaidīdams savu tiesu. Protams, pusi gabala viņš dabūja droši. Bet bija jāpazemojas – jāstāv uz pakaļkājām. Viņam tas acīmredzami nepatika. Bet gaļa bija tik garšīga, ka goda jūtu un izsalkuma konflikts neturpinājās ilgi. Goda jūtas uz laiku atkāpās. Kad mēs paēdām, Topiks nolika galviņu uz mana ceļgala un skatījās man acīs, luncinādams asti. "Cik gan tu esi labs!" es domāju. Un es grūši nopūtos, un Topītis grūši nopūtās…
Citreiz, ja gribējās ko saldāku, pielēju pilnu zupas šķīvi ar vasaras medu. Ielēju krūzītē pienu un ēdu ar baltmaizi. Nesmērēju jau uz maizes rikas, bet gan ēdu ar lielo karoti… Ja beidzās maize, nogriezu vēl. Ja pietrūka piena, ielēju vēl. Beidzu ēst tikai tad, kad beidzās viss vienlaicīgi. Apetīte man bija laba.
Tad abi ar Topiku devāmies apdarīt mājas darbus. Ienesām malku, iekūrām plīti. Uzlikām vārīties cūku kartupeļus spainī. Vakarpusē ielaidu govis no aploka kūtī. Mums bija trīs govis – vecā – piena devēja, jaunā tele un pavisam maza telīte. Bija arī jāslauc, ja mājās nebija neviena. Bet parasti tikai nometu mēslus, tad ielaidu iekšā, pieliku sienu un ienesu no akas sešus spaiņus govīm, četrus zirgam. Pirmajam spainim klāt piebēru miltus. Zirgs iebāza purnu spainī un ēda miltus no spaiņa dibena, ik pa brīdim ar vareno nāsu pūtieniem izšļakstīdams krietnu miltainā ūdens devu.
(Turpinājums sekos)
Pēteris Alksnis
3.03.2023.