Liekas neticami, ka sērkociņi ir radušies salīdzinoši nesen – to vecums ir nedaudz vairāk par 150 gadiem. Kad tie, nomainot uguns iegūšanu ar krama šķiltavu palīdzību, ienāca ikdienas lietošanā, valstis šķērsoja dzelzceļa līnijas, jūras vagoja tvaikoņi. Sērkociņiem kā izgudrojumam ar pilnām tiesībām var piešķirt marķējumu „Ražots Eiropā" – tiem nav vienas dzimtenes, nav viena radītāja, tos gandrīz pusgadsimtu pakāpeniski veidoja un uzlaboja vairākās valstīs.
Izgudrojumu ķēdīte sākās 1805. gadā ar francūža Žana Lui Šansela „mērcējamiem kociņiem". Viņš uz koka nūjiņas viena gala uzklāja Bertolē sāls un pūdercukura maisījumu; ja to iemērca sērskābē, ķīmiskā reakcijā maisījums aizdegās. Kociņi neguva plašu pielietojumu – nēsāt līdzi pudelīti ar sērskābi nebija pārāk droši.
19. gadsimta trīsdesmitajos gados Francijā un Vācijā sāka ražot izskatā mūsdienīgajiem līdzīgus sērkociņus, tikai to galviņu pārklājums saturēja fosforu. Tie viegli aizdegās no berzes pret jebkuru virsmu, bet tieši tas to lietotājiem arī radīja problēmas: sērkociņi varēja uzliesmot pat kārbiņā, berzējoties citam gar citu. Bez tam tajā laikā lietotais baltais fosfors ir ārkārtīgi indīgs.
Izšķirošo vārdu izstrādājuma novešanai, tā sakot, līdz kondīcijai teica zviedri. Karolinu institūta profesors Gustavs Ēriks Pašs nomainīja balto fosforu ar nekaitīgo sarkano un ierosināja fosforu nevis pievienot kociņa galviņas pārklājumam, bet gan uzklāt to uz atsevišķas kastītes sānā piestiprinātas plāksnītes, pret kuru galviņu berzēt. Taču sērkociņu izgudrotāja slava tika nevis viņam, bet gan fabrikantam Juhanam Lundstremam, kas veikli pamanījās izmantot Paša patenta termiņa iztecēšanu. 1855. gada Vispasaules izstādē Parīzē Lundstrems par „savu" izgudrojumu saņēma medaļu, bet ērtos un drošos sērkociņus sāka dēvēt par „zviedru" sērkociņiem.
Kopš tiem laikiem sērkociņi ir tikai nedaudz mainījušies. Mūsdienās tie ir ar parafīnu piesūcinātas koka skaidiņas ar galviņu, kuras galvenās komponentes ir Bertolē sāls un sērs; to berzējot pret kārbiņas malai uzklāto sarkano fosforu saturošo kārtiņu, fosfors reaģē ar Bertolē sāli. Reakcijā izdalītais siltums aizdedzina sēru, bet tas, savukārt, kociņu. Sēra sērkociņa galviņas sastāvā gan ir tikai apmēram 4%, četras reizes vairāk tur ir sīki saberzta stikla, kas palielina berzi pret kastīti. Galviņām pievieno arī dažādas krāsvielas un kā saistvielu – kaulu līmi.
Latviešu sarunvalodā lietotais sērkociņu apzīmējums „spičkas" pie mums ienācis no krievu valodas – kādreiz tā dēvēja koka nagliņas, kuras kurpnieki lietoja pazoļu piestiprināšanai pie apaviem, pēc tam – arī sērkociņus. „Zviedru" sērkociņus Krievijā sāka ražot (un līdz ar to lietot arī Latvijā) 1870. gadā. Pirmo sērkociņu fabriku dibināja bijušais zemnieks Vasilijs Lapšins, kas kādu laiku esot strādājis Lundstrema fabrikā Zviedrijā.
Bez sava tiešā pielietojuma sērkociņi un to kārbiņu etiķetes ir iecienīti kolekcionēšanas objekti.