„… tepat ir staigājis Dievs, pasaules pakausī zaļā putekļos pēdas vēl mana."
No 20. līdz 27. decembrim deju studija „Oreo" bija devusies uz svēto zemi Izraēlu, lai piedalītos starptautiskajā dziesmu un deju festivālā „Baltijas talanti", pie reizes arī apskatot lielu daļu šīs valsts.
Pirmā diena.
Kauņas lidosta
Pēc apmēram piecu stundu lidojuma nolaižamies uz Svētās zemes, Ovdas lidostā. Skaļi aplausi. Esi sveicināta, Izraēla! Nedaudz gan šoks, ieraugot bruņotus vīrus, bet vēlāk uzzinām, ka tā ir armijas lidosta. Eilatai ir gan sava lidosta, bet par mazu tādam „Boeingam", kā mūsējais. Pēc pāris gadiem būs jau uzbūvēta lielāka lidosta ar 2,5 km pacelšanās joslu tagadējā 1 km vietā. Lai tiktu līdz Eilatai, jābrauc apmēram stunda. Sajūsmā skatāmies pa logu, fotoaparāti dabū trūkties – pie līdzenumiem un zaļumiem pieradušām eiropietēm aizraujas elpa, skatoties uz ainavām, kas paveras aiz loga. Tuksnešaini, akmeņaini kalni dažādās krāsās, dzeloņstieples ceļa abās pusēs. Vienā pusē Ēģiptes robeža, otrā – Jordānijas. Pati garākā robeža Izraēlai ir ar Jordāniju. Tā sajūsminādamās, braucam līdz Eilatai. Mūs sveicina palmas, automašīnas tik koši baltas, ka var pat spoguļoties, kā arī zemu lidojošas lidmašīnas, jo lidosta ir turpat centrā. Tā pastaigājoties, nonākam pie Sarkanās jūras, kas tepat vien ir. Ūdens gan šķiet pavēss, bet jāiemērc vismaz kājas. Jau vakars, tumsa tāpat kā pie mums jau ap pieciem, un paliek pašām arī pavēsi. Labi, ka pulksteņi arī nav jāgroza, jo rāda to pašu laiku kā Latvijā. Rīt agri jāceļas, jo jābrauc pāri visai Izraēlai līdz Tibērijai jeb Tverijai. Izraēla ir 2 reizes mazāka par Latviju, bet tāpat 350 km ir gana tālu.
Otrā diena.
Mūs sagaida gids, kura saknes ir Latvijā
Gida Mocika jeb pilnā vārdā Mordehai saknes ir Latvijā, bet pats jau vairāk nekā divdesmit gadu dzīvo Izraēlā. Jau kopš Izraēlas valsts dibināšanas 1948. gadā sākās daudzskaitlīgi enerģisku ieceļotāju viļņi. No Padomju Savienības īpaši aktīva izceļošana sākās 1991. gadā. Tad vidēji ik stundu Ben Guriona lidostā ieradās 200 repatriantu. Tāpēc ļoti daudzi izraēlieši zina krievu valodu. Arābi ir vislielākā minoritāte. Visi publiski uzraksti ir divās valodās – ivritā un arābiski, tikai tūristu visvairāk apmeklētajās vietās – arī angliski.
Atkal braucot redzami tikai kalni, kur nekas neaug, reizēm pavīd arī dateļpalmu birzis. Braucam garām Nāves jūrai. Dziļākā vieta tur ir 350 m, un tieši pa vidu ir Izraēlas un Jordānijas robeža. Jūrai iztvaikojot, sāļu koncentrācija palielinās, un pēc 700-800 gadiem tā var izžūt, tāpēc jau tagad domā, kā papildināt Nāves jūru ar Sarkanās jūras vai Vidusjūras ūdeņiem. Nāves jūra no visām pasaules jūrām atrodas viszemākajā punktā – 400 m zem jūras līmeņa. Mums arī sagribas papeldēties šajos veselīgajos ūdeņos. Autobuss piestāj, un mēs varam to darīt. Ūdens sākumā šķiet ļoti vēss, bet tad pierodam. Peldes ilgumu rekomendē ne ilgāku par 15 minūtēm, pēc tam obligāti jānoskalojas un pēc kāda laika var turpināt. Peldēt var tikai uz muguras. Peldamies un negrimstam.
Tālāk pa ceļam apmeklējam rūpnīcu „Ahava", kur no Nāves jūras sāļiem ražo dažādu kosmētiku. Piestājam arī svētā Gerasima pareizticīgo klosterī. Pēc tam mūs pieved tajā vietā, kur Jānis Kristītājs kristīja Jēzu Kristu Jordānas upē. Upe neliela, ūdens ļoti netīrs, bet redzam, kā pretējā krastā Jordānijas pusē ūdenī brien un kristās cilvēki. Otrā pusē redzami robežsargi ar ieročiem, tāpat arī mūsu pusē stāv robežsargi. Pa vidu upei skaidri redzama robeža. Izrādās, ka esam Palestīnā, šķērsojot robežu, autobusā iekāpj bruņoti robežsargi. Kļūst pavisam neomulīgi, tik tuvu redzot ieročus. Šajās dienās manām daudz cilvēku ar ieročiem. Izraēlā armijā 2 gadus jāiet arī meitenēm, puišiem – 2,8 gadi.
Braucam tālāk – šur tur saskatām gan olīvu birzis, gan citrusaugļu audzes, vīnogas utt. Gids visu ceļu cītīgi stāsta par vēsturi. Ebreju tautai izdzīvošanas instinkts diktēja apgūt darbus, kas veicami ar galvu vai rokām, – ārsta, šuvējas, smalkmehāniķa amatus. Vēl aši paņemams bija maisiņš ar dārglietām vai naudu. Katrai jaunai paaudzei vecāki iemācīja zvērestu: „Lai nokalst mana roka, ja aizmirsīšu Jeruzalemi!" Ticīgam ebrejam vienmēr galvā būs cepure – godājot Dievu, nedrīkst visaugstākā priekšā būt ar kailu galvu.
Iegriežamies arī kādā arābu veikalā. Nekur nav cenu, par visu var kaulēties. Mūsu šoferītis, arābs, demonstrē, kā skan bungas, kāda dejotāja jau laižas dejā…
Jau ir tumšs, kad iebraucam Tibērijā, kas ir viena no četrām ebreju svētajām pilsētām. Tumsā iespaidīgi skati. Iekārtojamies viesnīcā. Mūsu numuriņš ir ar lielu terasi. Jauki –
varam, nevienam netraucējot, izmēģināt dejas un pa dienu sauļoties. Jocīgi, bet decembra beigās sauļojamies.
(Turpinājums sekos)