10 km ar velosipēdu apkārt Madonai, pelde karjera ezerā un brauciens mājup – tā iesākas rīts madonietim, pensionētajam vēstures skolotājam Jānim Vocišam.
Nu jau gads, kopš Jānis Vocišs vairs nestrādā skolā, ir pensionārs. Uz jautājumu par to, vai pensijā nav garlaicīgi, viņš tikai pasmaida un teic: – Man diena ir par īsu, lai visu, ko vēlos darīt, paspētu. Svaigs gaiss, kustības, pareizas domas – lūk, mana dzīvesveida recepte. Veselība ir visapkārt mums, dabā, un nekāda nauda nav jāmaksā, lai pabūtu pie dabas. Patīk arī darīt labu citiem, jo lielāks prieks ir tad, ja vari kādam ko iedot, nevis prasīt.
Jānis Vocišs ir arī neformālā Madonas "Roņu klubiņa" jeb aukstā ūdens peldes piekritējs. – Kādreiz kopā ar Romānu Ližbovski mēģinājām sezonu atklāt 15. aprīlī, bet šogad ir auksts pavasaris, un peldsezonu sāku nedēļu vēlāk – 23. aprīlī. Peldos karjera ezerā līdz pat vēlam rudenim, bet ne katru dienu un par katru cenu, nopeldētos kilometrus neskaitu. Aukstajās dienās esmu tikai piebraucis pie karjera ezera un krusas, lietus laikā nodomājis – vai man kas sev ir jāpierāda, ka tik sliktā laikā jāpeldas.
Taujāts par dienas režīmu, viņš atklāj, ka rītos mostas laikā no pulksten 5 līdz 6, iedzer kafiju, pēc iedvesmas dodas pastaigā. Ir staigāts 3-10 km robežās, bet kādreiz – arī 20 km, kas tomēr esot par daudz, par lielu slodze. Ja ir brīvs rīts, ņem velosipēdu un brauc apkārt Madonai, tas sanāk ap 10 kilometru. – Kad vēlos un gribas paslinkot, braucu arī ar motociklu, kad ir kas jāved – ar auto. Karjera ezerā izpeldos, pavingroju, lai izvingrinātu muguru, sprandu, arī rokas, kājas, tad dodos mājās brokastīs. Vēlāk "pavingroju" pa dārzu. Vasaras vakaros spēlēju pludmales volejbolu, ziemā – volejbolu sporta zālē. Kaut nebiju dziedājis kopš vidusskolas, iestājos senioru korī "Mantojums", man patīk.
Jānis Vocišs ar sportu ir draugos jau kopš skolas laikiem. Mācījās Krapes pamatskolā, toreizējā Ogres rajona Taurupes vidusskolā, kur klases bija mazas un zēnu maz, bet visi aktīvi spēlēja gan volejbolu, gan basketbolu, piedalījās arī vieglatlētikā. – Kā no 6. klases sāku spēlēt volejbolu, tā turpinu visu mūžu. Tikko piedalījāmies Latvijas volejbola mačos senioriem, ieguvām medaļas. Man mazkustība nepatīk. Ja aizliegtu sportot, ja vajadzētu tikai gulēt gultā, tad paliktu slims. Tagad, kad ir tik daudz laika, ko veltu sportošanai, esmu vesels, zāles nelietoju. Peldēties vasarā patīk arī tad, kad līst lietus. Ar riteni braucu pa visiem ceļiem, arī bezceļiem, bet sacensībās nepiedalos.
Jāņa Vociša darba stāžs skolā ir 42 gadi. Pēc Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultātes beigšanas 1971. gadā viņa pirmā darbavieta bija Burtnieku pamatskolā, kur arī aktīvi sportots. Pēc tam sekoja darbs Mazozolu pamatskolā, kur vadīja gan vēstures, gan vācu valodas stundas, gan militāro apmācību. Kad apprecējās, strādāja Mārcienas pamatskolā par vēstures un sporta skolotāju, bet pēc diviem gadiem – no 1981. gada –
Madonas pilsētas 1. vidusskolā, ģimnāzijā, kur mācīja vēsturi, filozofiju, politiku un tiesības, arī ekonomikas pamatus. Par skolēnu interesi par vēsturi viņš saka: – Vidusskolu beidzot, kad bija izvēle, eksāmenu vēsturē kārtoja gandrīz 80%. Tagad dzirdu, ka to liek vien daži, jo vairāk izvēlas citus priekšmetus.
Uz jautājumu par ilgajiem darba gadiem skolā Jānis Vocišs atbild:
– Skola gan dod, gan izsūc. Bija tādas klases, kurās ieejot jutu, ka uzņemu pozitīvo enerģiju, bet bija arī, kad notika otrādi. Taču ar bērniem vienmēr esmu sapraties, klasē gājis ar labestību. Arī sliņķi vajag paslavēt, un par tiem, kas skaitījās sliktie, man vēlāk radās pavisam cits priekšstats.
Skolotājs Vocišs atceras, ka arī tad, kad strādāja skolā, pirms stundām cēlās agrāk, lai paskrietu vismaz 5 km krosu pa dārziņiem, pēc tam dīķī ar iesauku "Gurķītis" izpeldētos. Pēc tam uz stundām devās enerģisks un dzīvespriecīgs.
Ja vēlas, labi atpūsties var arī Madonas sporta un atpūtas bāzē "Smeceres sils". Nesen ar mazdēlu Roju, kas kopā ar meitas Ilzes ģimeni bija atbraucis ciemos no Zviedrijas, ir iepazīta arī "Piedzīvojumu trase". Kad abi kopā spēlējuši futbolu, Rojs sacījis: "Vectētiņ, tu esi krutais! Es tevi mīlu." Ko gan vēl vairāk vajag? Kad ciemojas dēla Aigara ģimene, čalo mazmeita Evelīna, tad vienmēr tiek pagatavots kāds garšīgs cienasts: – Patīk šiverēt arī pa virtuvi, un parasti visi baļļuki notiek pie manis mājās vai dārzā. Mēdzu pats iemarinēt cūkas vai vistas gaļu, sagatavot šašliku, ko pēc tam dārzā izcepam uz grila. Viss notiek dabā, svaigā gaisā, jo vasarā dzīvoklī tikai četrās sienās nevarētu nosēdēt. Visu laiku ir jākustas.
Patīk arī dārzs, kur tiek izaudzēta ekoloģiskā pārtika – pirmie salāti jau beigušies, agrie kartupeļi zem agroplēves jau ir sprīža garumā. Ir arī iespēja izkurināt pirtiņu.
Jānis piebilst: – Aigars kurina pirti katru sestdienu, un pirts arī dod daudz pozitīvā gan ķermenim, gan garam. Tie, kas iet pirtī, zina, ko sniedz šis rituāls.