Ir tāda dziesmiņa, ir. Manā jaunībā tā bija popularitātes zenītā. Bet tagad tā ienāca prātā gluži nejauši, un ne jau tā temata sakarā, par kuru ir runa dziesmiņā, bet pievakarē cilpojot projām pa šļurkstošo ezera ledus lauku un saprotot, ka lielais makšķernieka brīvlaišanas laiks atkal beidzies.
Ar to domāju ziemas doto brīvību, kad pa ledus vāku koplietošanas ūdenskrātuvēs varam doties, kur acis rāda. Kur nojausma, makšķernieka intuīcija vai sazin vēl kāds septītais prāts liek urbties ledū, makšķernieka laimi meklējot.
Vasara šo prieciņu iegrožo. Ūdeņi jauki visās to izpausmēs, tikai… acis gan var pārskatīt zilos laukus, bet makšķerēšanas priekus var baudīt tikai tanī ūdenstilpē, kur savs burinieks noenkurots. Citos ezeros vai nu kuģis jāved līdzi, vai, kā populāri mēdz sacīt, jāpaliek gribot.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 07.04.2011.
Autors: OĻĢERTS SKUJA
AUTORA foto