Katram cilvēkam ir kāds sapnis, kuru var piepildīt, neatlaidīgi un sparīgi dodoties tā virzienā. Citreiz pietiek tikai nepārtraukti par to domāt, jo domām ir spēks.
Lielpilsētu šarms, nesteidzīga dabas baudīšana vai – gluži pretēji – mešanās neprātīgos piedzīvojumos – katram ir savs klusais sapnis.
Māris Valainis, kā pats atklāj, izbauda mirkli būt dabā, meklē pēc iespējas dažādākus izaicinājumus. Viens no tiem – ekspedīcija Aļaskā.
– Tas ir sapnis, ko esmu vēlējies īstenot. Jo vairāk tiecies uz mērķi, jo vairāk satiec līdzīgi domājošus cilvēkus, un ieceres piepildās. Tā arī man radās šāda iespēja. Ekspedīcijā piedalīties mani aicināja Raimonds Dombrovskis. Braucu līdzi, lai palīdzētu laivu braucienā, kā arī gūtu jaunu pieredzi Aļaskā. Mums bija jānodrošina brauciena drošība uz III kategorijas upes. Jārūpējas par laivotāju komfortu, ēdināšanu brauciena laikā. Ārkārtas situācijā bija jānodrošina glābšanas pasākumi. Bija brauciens ne tikai uz Aļasku, bet arī uz Jukonu un Britu Kolumbiju, – atceras Māris Valainis. – Ceļojums sākās Stokholmā, no kurienes lidojām uz Sanfrancisko. Dienu pavadījām lielajā pilsētā, bija iespēja redzēt Kluso okeānu, Alkatraza cietumu, Zelta vārtu tiltu, vēsturiskos tramvajus. Nepavisam neesmu lielu pilsētu fans, tāpēc gaidīju to brīdi, kad varēsim doties mežā un traukties pa kādu no mežonīgajām upēm. No Sanfrancisko lidojām uz Sietlu. No turienes ceļš tālāk veda uz Ankoridžu.
Gatavojoties galvenajiem uzdevumiem, Mārim izdevās trenējoties izbraukt vēl divas citas upes.
– Brauciens un piedzīvojums bija iespaidiem bagāts un plašs. Izdevās apskatīt vairākas lielas pilsētas, Ankoridžā remontējām kemperi, pielāgojām papildu guļvietas, jo bija paredzēts, ka pēdējā ekspedīcijā ar to pārvietosies astoņi cilvēki. Kad viss bija izdarīts, trenējāmies braucienos pa upēm. Galvenais bija iemācīties pamanīt un kontrolēt virzību pa pareizo straumi. Uz upes viss ir jāizdomā ātri. Kopumā nobraucām apmēram 300 kilometru. Tās bija tādas izteiktas Aļaskas upes –
krāces, gar krastiem apmežojums un apakšā mūžīgais sasalums. Arī ainaviski ļoti skaisti. Aļaska daudziem asociējas tieši ar lāčiem. Šos dzīvniekus gan ekspedīcijas laikā nesatiku, bet, izkāpjot krastā, manījām svaigas pēdas. Mēs bijām drošā attālumā no viņiem, bet bijām arī nodrošinājušies. Pašaizsardzībai mums līdzi bija ierocis un arī gāzes baloni lāčiem, pielietojamais attālums –
3 m. Diemžēl arī lāči cieš no globālās sasilšanas, jo samazinās lašu skaits, kas nāk pa upēm uz augšu nārstot. Šogad ogu raža bija ļoti maza, tāpēc dzīvnieki, kad ir lielā badā, meklē citus risinājumus, un viņu redzeslokā var nonākt arī cilvēks. Zināmi gadījumi uz otrās upes Gulkana, ka šajā reģionā šogad saplosīti seši mednieki, – stāsta Māris.
Ekspedīcija ilga pusotru mēnesi. No šī laika divas nedēļas tika pavadītas Aļaskā.
– Pēc tam devāmies pāri robežai uz Kanādu, Jukonas teritoriju. Viens no ekspedīcijas galvenajiem mērķiem bija Britu Kolumbija un ekspedīcijas lielākā upe – Turnagain. Upe bija skaista, krāčaina, bet diezgan sarežģīta, atbilda III grūtības kategorijai. Līdz šai upei bija apgrūtināta piekļuve, tāpēc bija jālido ar mazo lidmašīnu, kurā varēja ietilpt tikai divi līdz trīs cilvēki un bagāža. Lidmašīna veica vairākus reisus, līdz visa grupa bija pie upes. Nolaidāmies dimantu raktuvju teritorijā, kur bija grantēts lidlauks. Šajā vietā divas dienas gatavojāmies ekspedīcijai. Tas bija interesants piedzīvojums. Ekspedīcijā pievienojās astoņi cilvēki, kas brauca pa Turnagain upi. Tur pavadījām sešpadsmit dienas. Nācās apiet arī ūdenskritumu. Kad apgājām ūdenskritumu, uz vienu pusi, apmēram 6 km pa neapdzīvotu apvidu – bija jāpārvar četri purviņi, četri strauti, kritalas, krūmāji, kalniņi, lejas, akmens krāvumi, somu svars bija 35-50 kg, un gājiens ilga 4-6 stundas uz vienu pusi ar somām,
2 stundas atpakaļ bez somām. Tādi bija seši gājieni. Sanāca noiet aptuveni 65 km, divarpus dienas visu laiku nesām smagās somas. Arī to uzskatu par lielisku piedzīvojumu. Ar mums kopā bija operators Matīss Spaile. Ir uzfilmēts materiāls par to, kā ceļojām, februārī TV būs redzams dokumentāls stāsts sešu sēriju garumā. Būs ļoti plaši izstāstīts par laivošanas tehniku, sadzīvi, ekspedīciju.
Lai gan pēc ekspedīcijas pagājis kāds laiks, Māris atzīst, ka laiku pa laikam atmiņā ataust iespaidi, dažādas piedzīvotās nianses.
– Viens no sapņiem bija aizbraukt uz Ziemeļameriku, apskatīties dabas daudzveidību, pabūt vietās, kur cilvēki maz uzturas skarbo apstākļu dēļ. Skatoties pēc platuma grādiem, kur mēs bijām Ziemeļamerikā, – īstenībā ir ļoti līdzīgi Latvijai. Daba ir ļoti atšķirīga. Temperatūras svārstības bija jūtamas, īpaši naktīs, jo piedzīvojām arī lielākus mīnusus. Tas ir īstenojies, bet noteikti uz turieni braukšu vēlreiz. Ir nākamais sapnis – doties tālāk uz ziemeļiem, pie eskimosiem. Ticu, ja mērķtiecīgi virzīšos uz šo domu, noteikti kādreiz tas īstenosies un atkal došos neaizmirstamā piedzīvojumā. Atgriezies pārdomāju visus iespaidus, tajos dalos arī ar citiem interesentiem. Jau 7. decembrī no pulksten 13 līdz 16 Lubāna mitrāja informācijas centrā norisināsies ceļojumu stāstu pēcpusdiena, kur es dalīšos savā pieredzes stāstā, bet par pastaigu pa Norvēģijas kalnu takām stāstīs Dagnis Vasiļevskis, – atklāj Māris Valainis.
29.11.2019.