Laižam vērot vaļus
Vaļu
muzejs pārsteidz ar sugu bagātību, milzīgajiem vaļu modeļu izmēriem
(daži vaļi pat nebija īstajā izmērā, jo angārs vienkārši izrādījies par
īsu) un faktu, ka vienam no zobenvaļiem – Orkam – vēderā reiz esot
atrasts leduslācis.
Laikam aprija, i nepamanījis tādu sīkuli. Kad nu milzeņi apskatīti, dodamies vaļus vērot okeānā.
Ir svētdiena, un lielie vaļi bauda brīvdienu ar ģimeni okeāna dzelmē (joks!), mums ķeras tikai delfīni un mazie, nerātnie joslvaļi (Minke whales), bet jauka šūpošanās okeānā, kafija un „VIKING" alus padara pasākumu par gana meditatīvu ceļojumu.
Redzam arī mazos pufinus. Dabā tie izrādās ļoti simpātiski putneļi. Pufins jeb Atlantijas tuklītis ir tāds neliels pingvīna un papagaiļa krustojumam līdzīgs putniņš ar košu knābi, kas, vicinot spārnus līdz pat 400 reizēm minūtē, skrien pa ūdens virsmu ar ātrumu 80 km stundā. Izskatās jauki un smieklīgi. Mūsu simpātijas mazajiem putneļiem ir nodrošinātas.
Fantastiskā daba
Islandes dabas unikalitāti sākam iepazīt Tingvellir nacionālajā parkā. Te galvenais apskates objekts ir plaisa starp divām tektoniskajām plātnēm – Amerikas un Eirāzijas, kas attālinās viena no otras divus centimetrus gadā.
Gulfoss – varen plats ūdenskritums ar divām ūdens kaskādēm. Kopējais augstums – 32 metri. Tas gāž kanjonā vairāk kā simts kubikmetrus ūdens sekundē. Ūdenskritumu no hidroelektrostaciju būvētājiem 1907. gadā ar draudiem padarīt sev galu glābusi Sigridura Tomasdottira. Braši!
Geizeru ielejā skats kā fantastikas filmā par zemi pēc ķīmiskas katastrofas. Krāsas tādas, ka šķiet – kāda ķīmijas rūpnīca kaut ko izgāzusi zemē, un nu tas vārās un, piedodiet, smird. Lai arī lielākais un varenākais geizers vārdā Geysir vairs gaisā nešaujas, tā jaunākais brālis Stokkur izvirst ik pēc 6-10 minūtēm un vienmēr pilnīgi negaidīti tūristiem. Tie sajūsmināti stāv ap geizeru, elpo sēru un caur dūmiem lūko noķert brīdi, kad no koši zilās geizera acs izšausies līdz pat 30 metriem augsta karsta ūdens strūkla. Tad atskan vai nu sajūsmas, vai žēlabu pilni izsaucieni atkarībā no tā, vai nu izdevās vai nē tik gaidīto un svarīgo brīdi nofilmēt vai nofotografēt.
Ceļš uz dienvidiem
Vulkāniskie kalni ir sirreāli skaisti. Daudzie ūdenskritumi izsauc neviltotu interesi, līdz izrādās, ka tie ir aiz katra līkuma. Nu ievērību izpelnās vairs tikai lielākie un īpašākie, tie – ar raksturu. Sīkaļas mūs vairs neinteresē.
Viens no interesantākajiem – Seljalandsfoss. Ūdenskritums, kuram var iziet cauri. Gribētāju to izdarīt ir pārpārēm, un visi rimti soļo pa slideno taciņu uz ūdenskrituma aizkulisēm, līdz pēkšņi nostrādā "japāņu bremzes". Uz taciņas ir neliels izcilnis, slidens un nedrošs. Tā acīmredzami ir populārākā vieta pašģīmju tīkotājiem. Trīs japāņu tīnītes, iemūžinot sevi un ūdenskritumu, iestrēgst šajā vietā uz ilgāku laiku, noštopējot šauro taku. Visiem, kam iedzimtā pieklājība un takas šaurība neļauj spraukties garām jaunkundzēm, nu jāstāv zem pamatīga lietus.
Visi ūdenskritumi kādreiz beidzas. Esam pie viena no kārotākajiem apskates objektiem dienvidu tūrē. Kad 1973. gadā amerikāņu lidaparāts DC-3 avarēja melno smilšu pludmalē, bojāgājušo nebija, viss noderīgais no lidmašīnas tika noskrūvēts un aizvākts, palika tikai korpuss. Kuram gan varēja ienākt prātā, ka lidmašīnas vraks ar laiku kļūs par milzīgu tūristu magnētu!
Autostāvvietā informatīvā plāksne godīgi trīs valodās mūs informē, ka būs jānosoļo 7 kilometri kājām un tas var prasīt 3 vai 4 stundas. Iešana pa nelielajiem, bet asajiem akmeņiem nav nekāda jaukā pastaiga, jo kedām zolītes tādas paplānas. Ar laiku gan iešanas ātrums, gan entuziasms sāk noplakt. Kad jau sākam domāt, ka ceļš nebeigsies nekad, beidzot klāt ir okeāns un arī lidmašīna. Sākas nepieredzētas aktivitātes, tūristi rāpjas uz visa, uz kā vien var uzrāpties, fotoaparātu slēdži klakšķ kā ložmetēji, telefoni tiek vicināti gan pašģīmjus, gan draugus iemūžinot.
Atpakaļceļš paiet daudz jautrākā noskaņojumā. Pretimnākošo nomocītie neģīmji mums izsauc tikai apmierinātu smaidu – mēs tur jau bijām. Un zinām, ka AKMEŅAINAIS CEĻŠ ir jāpieveic. Tikai tad sajutīsi LIDMAŠĪNAS magnētismu.
Nu mūsu vēlmju sarakstā dienvidu tūrē palikusi tikai melno smilšu pludmale ar dolomīta kolonu veidoto klinti un troļļu klintīm okeānā.
Atpakaļceļā uz Reikjavīku vēl piebraucam uzmest skatienu ledājam, un diena ir galā.
13.07.2018.