Pirms desmit gadiem Vācijā un ārpus tās visvairāk lasītajā un pazīstamākajā žurnālā "Der Spiegel" izlasīju interesantu rakstu. Tā autore bija kāda kanādiešu zinātniece, triju zinātnes nozaru doktora grādu īpašniece, kura pētī un raksta par sieviešu dzīves problēmām.
Šajā rakstā viņa vēstīja par vissmagāko noziegumu statistikas datiem eiropeiskās kultūras zemēs visā pasaulē – par slepkavībām. Visās valstīs, kurās eiropeiskā kultūra valda, no desmit slepkavībām deviņas izdarot vīrieši un tikai vienu – sievietes. Toreiz, iepazinies ar skaitliskiem pierādījumiem, es nonācu pie secinājuma, kuru jau agrāk it kā biju dzirdējis. Proti, ka sievietes patiešām ir mūsu planētas vislabākā daļa. Taču, lasītāji, nedomājiet, ka sievietes šo vienu desmitdaļu no šausmīgiem noziegumiem izdara ar dunci un pistoli! Nebūt tā tas nav! Jālieto laikam šeit kāds maigāks vārds kā slepkavība. Atļaujos teikt, ka viņas kādu sievieti vai vīrieti "nomušī".
Kādēļ tad viņas šīs sievišķīgās slepkavības veic? 19. gadsimta ievērojamākais angļu dzejnieks Bairons, salīdzinot sievieti un vīrieti, jau mums šos iemeslus ir atklājis. Viņš saka, ka vīrietim mīlestība, protams, piemīt, bet viņam tā ir it kā atsevišķa, pati par sevi stāvoša lieta, bet sievietei mīlestība ir visa viņas būtība, visa viņas eksistence, dzīves pamats.
Tomēr ar "nomušīšanu" bez dunča un pistoles un ar gadsimtiem zināmo paņēmienu – dodot vīram vakariņās iedzert saldu tējiņu, lai viņš ātrāk aizmigtu, viņas vairs tik bieži kā agrāk nenodarbojas.
Ja sievietes eksistences pamats – mīlestība – ir apdraudēta, viņas organizē, lai mīlestības apdraudētāju "novāc" kāds cits vai cita. Ja kādas laulātas sievas draudzene pārāk bieži sāk viņu kā draudzeni apciemot un gandrīz vienmēr tad, kad mājās ir viņas vīrs, draudzenes dzīvība ir apdraudēta.
Mans elks, dzejnieks Virza, ir kā Bībeles pamācību mīlestības lietās atstājis mums brīnišķīgu dzejoli:
"Laiks daudzām valstībām ir graudams gājis pāri,
Bet viena paliekas, tie dāmu buduāri.
Jūs, kuriem kādreiz ceļš caur šādu valsti iet,
Jūs dzīvei pārējai ar dievu pasakiet.
Še skaidrs mehānisms, še viss ļauts viņas priecei,
Še tas tik paceļas, kas patīk valdiniecei."
Izlasījis šos it kā mīklainos Virzas vārdus par kādu pacelšanos kaut kādā monarhijā, es uz brīdi apjuku, domādams, ka monarhijās parasti saceļas pret valdniecēm, ka tekstā ir iespiedkļūda, un ka pacelšanās vietā jābūt – sacelšanās. Taču tad atjēdzos. Virza taču lieto vietniekvārdu tas vīriešu dzimtē. Man kļuva skaidrs, ka Virza ir drusciņ kļūdījies. Dzejoļa tekstam bija jāskan tā: "Un tam tik pacelsies, kas patīk valdiniecei."
Mēs, vīrieši, šajā ziņā esam lieli muļķi. Mēs uzskatām, ka mēs apprecam viņas – sievietes, bet īstenībā viņas apprec mūs. Paldies Edvartam Virzam par šo atklājumu. Labāk vēlu nekā nekad kaut ko jaunu uzzināt. Es to esmu atklājis un uzzinājis, nodzīvojot šajā saulē jau 95 gadus un 3 mēnešus.
14.06.2019.