Ļaudonieša Imanta Kalniņa aizraušanās ir senas un interesantas lietas, dažādi priekšmeti. Ja vien tiek atrasta kāda vēsturiska lieta, tā tiek nesta mājās, kur iespēju robežās arī restaurēta. Kā saka Imants, šie priekšmeti netiek iznīcināti, bet atrod piemērotu vietu.
Lai gan šobrīd seno priekšmetu nav tik daudz, lai veidotu muzeju vai tos sauktu par kolekciju, tomēr garāžā redzamas visdažādākās lietas ar senu vēsturi. Imants ar šo vaļasprieku aizrāvās pirms daudziem gadiem.
– Senāk, vēl sovhozu laikā, apstrādājot laukus, piemēram, sējot un kamēr tika uzpildītas sējmašīnas, nebija īsti ko darīt. Tajos laikos lauku malās bieži bija daudz vecu, pamestu māju. Izlūkojot šādas ēkas, varēja atrast dažādus priekšmetus. Šī interese ir saglabājusies arī līdz šodienai. Ja redzu kādu priekšmetu, garām nelaižu. Ir cilvēki, kas šīs lietas nenovērtē, sadedzina vai nodod metāllūžņos. Es tā nevaru, vācu mājās. Ja vien būtu tik daudz vietas, kur to visu skaisti un pārskatāmi izkārtot. Man patīk vecās lietas, tās mani piesaista, – norāda Imants.
– Īpaši šie senie priekšmeti netiek meklēti. Laiku pa laikam palīdzu paziņām nojaukt vecās mājas, un tad ir iespējams atrast visdažādākos priekšmetus. Pavisam nesen arī tika nojaukta veca māja, un tur bēniņos atradu vēsturisku čemodānu. Tie man asociējas ar ārstiem no senām filmām, un tajos tika glabāti visi instrumenti. Šis priekšmets ir atrasts pavisam nesen, tāpēc šobrīd vēl nav restaurēts. Cik manos spēkos, cenšos to darīt pats, – pastāsta Imants Kalniņš. – Tāpat arī kaimiņi un paziņas, kuri zina par šo vaļasprieku, ja ko atrod, atdod man, tādējādi papildinot manu kolekciju. Laika gaitā daudzi priekšmeti ir iemainīti vai pat pārdoti, jo diemžēl nav tik daudz vietas, lai tos visus izvietotu. Ja kāds met ārā kādu lietu, piemēram, pulksteni, aicinu to atdot man. Ja ir iespējams, salaboju. Manā īpašumā ir nonācis astoņdesmito gadu rupors, kuru vēlos salabot, lai tas atkal pilda savas funkcijas. Patīk saremontēt, uzlabot priekšmetus, lai tie atkal varētu pildīt savu funkciju, bet ne vienmēr to ir iespējams izdarīt. Cilvēki, kuri mani pazīst, zina – ja gadās kaut kas interesants vai vecs, var nest man. Kaimiņiene reiz atnesa stellatslēgu. Tā arī ir ļoti veca, vēsturiska. Restaurēt gan nevar, bet kolekciju papildina. Esmu atjaunojis vējlukturi, un tas ir darba kārtībā. Atceros no bērnības – ar šādu lukturi devos līdzi mammai uz kūti, kad bija jāslauc govs. Tajā laikā elektrības nebija, izmantojām petrolejas lampas.
Imanta kolekcijā ir visdažādākās lietas – petrolejas lampas, dažādu laiku gludekļi, šujmašīnas, interesanti un pat neatpazīstami priekšmeti. Par katru no tiem Imantam ir stāstāmais.
– Manā kolekcijā ir vairākas dažādu laiku petrolejas lampas. Ir pat tāda, ko kara laikā zaldāti paši taisījuši no lādiņa, lai būtu gaisma. Kolekcijā atrodami arī divi prīmusi –
viens no Zviedrijas, otrs mūsu pašu. Ir saglabājies sens veļasrullis, caur kuru tika nosusināts liekais slapjums no izmazgātajām drēbēm. Tāds pats bija mūsu veļasmašīnai „Rīga", bet šis ir senāks un noteikti nācis no ārzemēm. Ir saglabājies sens pletīzers, citus laika gaitā esmu izdalījis, bet ir arī modernāki un pat gludekļi darba kārtībā, viens no tiem – no 1956. gada. Kolekcijā ir arī dažādi pulksteņi. Esmu ieguvis arī slīmestus, bet līdz šim brīdim neesmu sapratis, kāpēc tiem ir tāds nosaukums. Šis priekšmets ir paredzēts, lai no koka tēstu mizu, un uzskatu, ka tas nav nemaz tik vienkāršs darbs, bet prasa arī piepūli. Slīmestu bieži no manis aizņemas kaimiņi, – atklāj Imants. – Esmu saglabājis arī skaitīkļus, kurus agrāk izmantoja kalkulatora vietā. Saistībā ar tiem atceros kādu notikumu. Pirms daudziem gadiem sieva strādāja pastā par priekšnieci. Lai gan bija jau kalkulatori, viņa labprātāk izmantoja skaitīkļus. Reiz pastā pieredzes apmaiņā bija ieradušies vācieši. Ieraugot skaitīkļus, bija izbrīnīti, kas tas par priekšmetu. Ir saglabāta mammas šujmašīna, ar kuru, starp citu, arī man pašam ļoti patika šūt. Priekšmetu tiešām ir daudz. Daudziem pat nezinu ne nosaukumu, ne pielietojumu. Varu tikai minēt, kas tie varētu būt, vai nojaust, kur tie tika izmantoti.
Imanta kolekcijā ir vismaz septiņas dažādas ēveles, jo, kā izrādās, agrāk ļoti paticis strādāt ar koku.
Turpina Imants: – Mani vienmēr ir uzrunājis koks. Kad biju jaunāks, grebu karotes. Koka karotes ir liela vērtība, un saimnieces tās novērtē joprojām. Tāpat agrāk izgatavoju arī dažādus ķeblīšus. Pats gan smejos, ka tagad tam vairs nav laika, lai arī esmu pensijā. Esot mežā, dažādajos koku zaros un saknēs reizēm saskatu kādu tēlu. Pašlaik mājās stāv sakne, kas tik ļoti atgādina jūras zirdziņu. Un māzeri – agrāk tos nesu mājās, līdz sieva pateica, lai tā vairs nedaru, jo māzeriem esot slikta enerģētika. To noteikti bija vairāk kā simts. Bet tagad pagalmā kā dekorācija stāv interesants egles saaugums.
08.05.2020.