Daloties iespaidos par ceļojumu uz Krievijas kultūras centru – Sanktpēterburgu – laikraksta „Stars" kolēģis AGRIS VECKALNIŅŠ uzsver, ka pilsēta pārsteidz ar savu arhitektūru, vēsturisko un kultūras mantojumu, kā arī vietējo iedzīvotāju sirsnību un pozitīvismu.
Viņš atklāj, ka doma aizceļot uz 515 kilometrus attālo pilsētu radusies jau pirms diviem gadiem, tādēļ ar ģimeni ceļojumam sākuši laicīgi gatavoties. Tas arī atmaksājies – caur booking.com, pagājušā gada decembrī laikus piereģistrējot dzīvošanu dzīvoklī, izdevies gan ietaupīt, gan iegūt nakšņošanas vietu tiešā metro un Sanktpēterburgas centra tuvumā. Turklāt ar iekļautu stāvvietu automašīnai, kas arī ļoti svarīgi, jo ceļojumā izvēlējušies braukt ar savu personīgo automašīnu, nevis kādu tūrisma firmu un autobusu. Tā kā vēlējušies tikt uz izslavētajām baltajām naktīm, ceļā devušies uzreiz pēc Jāņiem.
Aiz robežas pirmais, kas pārsteidzis, – ceļu kvalitāte un tīrība brauktuves malās. Ceļmalas gan acīmredzot tiekot laistītas ar kādām ķimikālijām, iespējams, Krievijā vēl vairāk izplatīto latvāņu dēļ, toties tās nav ne aizaugušas, ne piemētātas ar atkritumiem.
Ceļā ar dažām atpūtas pauzēm pavadītas aptuveni 10 stundas; pirmajā vakarā ģimene iekārtojās rezervētajā dzīvoklī, kas atrodas jaunuzceltā, modernā 19 stāvu ēkā. No 11. stāva, kur atradās mājvieta, pavērās elpu aizraujošs skats uz Sanktpēterburgas vecpilsētu.
Agris Veckalniņš pastāsta sīkāk par apskates objektiem: – Pirmajā vakarā devāmies nelielā pastaigā pa vecpilsētu, aplūkojām arī speciāli izveidoto Sanktpēterburgas maketu, kurā ļoti dzīvīgi, ar kustīgu satiksmi un pat vilnīšiem upēs, attēloti ievērojamākie skati. Otrajā dienā turpinājām apskatīt vēsturisko centru, pabijām Petropavlovskas cietoksnī, ar kuru sākusies pilsētas būvniecība. Tāpat pavērās skats uz zīmīgo Petropavlovskas katedrāli, kas ir pati augstākā katedrāle Krievijā. Vasaras dārzs, Ermitāža, Ziemas pils, Pils laukums. Tas, protams, bija pilns ar futbola faniem, jo tobrīd tieši norisinājās pasaules čempionāts. Apskatījām arī jaunuzcelto futbola stadionu, kas šķita ļoti iespaidīgs. Braucām ar kuģīti pa Ņevu, izbraucām Somu līcī, kur skatam paveras pilsēta no malas.
Lai gūtu plašākus iespaidus, pabūts arī ārpus pilsētas. – Bijām Pēterhovas piļu un parku ansamblī, kur ir simtiem strūklaku un to kaskāde savienojas ar jūru, priecājāmies par apzeltītajām skulptūrām. Gribējām pabraukt tālāk pa Ļeņingradas apgabalu, tādēļ devāmies uz Kronštati, kas ir sala jūrā. Ceļš virs jūras ilgst kādus 45 kilometrus, kur arī visapkārt paveras brīnišķīgi skati. Tālāk – uz Zeļenogorsku, Viborgas pusi, kur piestājām jūras krastā, nopeldējāmies, jo bija ļoti silts. Atpakaļceļā uz Sanktpēterburgu izmēģinājām maksas ceļu, kas pilsētā ieved pa apvedceļu, tomēr nepārslogotās satiksmes dēļ (jo ceļš iet „pa gaisu" – tas celts uz kolonnām augstumā virs daudzstāvu mājām) centrā bijām kādās 15 minūtēs. Nākamajā dienā ceļš mūs veda uz Lādogas ezeru, kur kara blokādes laikā piegādāja pārtiku, veda cilvēkus – tas iezīmējies kā Dzīvības ceļš. Gribējās redzēt ko vēsturisku. Ezers milzīgs, cilvēku pludmalē – daudz, bet peldējos laikam vienīgais, jo ūdens bija ļoti auksts, – turpina savu stāstu Agris.
Arī metro, kas ir ērtākais un ātrākais pārvietošanās veids pilsētā, apmeklējums bijis vesels piedzīvojums, jo katra metro stacija – kā mākslas darbs ar gleznām, kolonnām, statujām. Metro līnijas iet zem Ņevas upes, vienai no metro stacijām iesniedzoties pat 86 metru dziļumā. Agris uzteic vietējo cilvēku atsaucību un draudzīgumu: – Ieraugot, ka mēs metro stāvam ar mazu bērnu, bez vārda runas tikām laisti apsēsties. Sanāca parunāties ar ļoti daudziem vietējiem. Viņi jautāja, vai mums neesot bijis bail braukt, jo Krieviju taču Latvijā pasniedzot ne pārāk pozitīvi. Tāpat kā viņiem televīzijā iet pilnīga propaganda par mums, bet cilvēki, vismaz tie, ar kuriem runājām, atzina, ka paši to apzinās, tāpēc ziņas nemaz neskatās. Nav mums, par ko karot. Tās ir tikai politiskās spēlītes. Arī policisti, par kuriem iepriekš bijām sabiedēti, paši nāca klāt, redzot, ka esam ārzemnieki, un ar smaidu piedāvāja palīdzību.
Par vietējo pārtiku un šķietamo dzīves dārdzību – tikai pozitīvi iespaidi. Ēdināšana sabiedriskajās vietās ir krietni lētāka nekā, piemēram, Madonā, savukārt preces veikalā – kā kurš produkts. – Toties kāda ir produktu kvalitāte! Viss šķita krietni dabiskāks un garšīgāks nekā pie mums: krējums biezs un garšīgs, desa – tiešām no gaļas. Vēl ļoti pozitīvi šķita tas, ka daudzas pārtikas preces ražotas tajā pašā – Ļeņingradas – apgabalā, – Agris atklāj savus novērojumus.
Agris atzīst, ka ceļojuma iespaidi nereti veidojas no apstākļu sakritības, bet pašu pieredze liecina, ka velns nav tik melns, kā viņu nereti mālē. – Guvām ļoti pozitīvus iespaidus par Sanktpēterburgu gan kā apskates vietu, gan tās sadzīvi. Tāpēc gribētos cilvēkus tikai iedrošināt kaut vienreiz tur aizbraukt un apskatīt pašiem!
20.07.2018.