Aksesuārs, kuru mēs pazīstam kā aizsardzību pret samirkšanu lietū, radās karstās zemēs un bija paredzēts pavisam citam mērķim – aizsardzībai pret dedzinošajiem saules stariem.
Sākotnēji tas bija ļoti vienkārši konstruēts. Uz Ēģiptes valdnieka Narmera kaujas vāles no 3100. gada pirms Kristus redzams, kā kalpotāji sargā viņu no saules ar aizēnojošām spalvām, bet ap 2350. gadu pr. Kr. uzstādītajā uzvaras stēlā Akadas valdnieks Sargons iet zem agrīnākā attēlotā modernā saulessarga. Saulessargu apraksts atrodams 2500 gadu senās Ķīnas ceremoniālās grāmatās, bet Ēģiptes faraona Tutanhamona kapenēs atrada pat 1323. gadā pr. Kr. izgatavotu saliekamu saulessargu (ķīnieši tādu aprakstīja tikai mūsu ēras 21. gadā). Senajiem romiešiem saliekams saulessargs – uz koka karkasa uzstiepta āda – saucās „umbrakulum" (no umbra – ‘ēna') un bija populārs patriciešu un priesteru aksesuārs. (Daudziem zināmajam angļu vārdam umbrella ir latīņu saknes.)
Romas impēriju sagrāvušie barbari nepārņēma saulessargu modi, un vēl viduslaiku Eiropā cilvēki no saules un lietus slēpās zem platmalēm un apmetņiem. Viens no pirmajiem saulessargu kā vīriešu aksesuāru popularizatoriem bija rakstnieks Daniels Defo, kura varonis Robinsons Krūzo saulessargu sev izgatavoja no kazas ādas. Pēc tam ilgus gadus saulessargus Anglijā dēvēja par „robinsoniem". Ilgu laiku tie skaitījās sieviešu aksesuāri, kamēr angļu ceļotājs Džonass Henvejs, neņemot vērā valdošos uzskatus, nesāka visur parādīties ar lietussargu, pārvēršot to par īsta džentlmeņa atribūtu. Pēc pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Lielbritānijas premjerministra Nevila Čemberlena uzvārda lielie melnie lietussargi tautā ieguva nosaukumu „čemberlens".
XIX gadsimta sākumā lietussargs varēja noderēt par treniņu rīku smagatlētiem – uz koka vai valzivs ūsu karkasa uzstieptais saeļļotais zīds svēra piecus kilogramus. 1852. gadā anglis Semjuels Fokss izgudroja krietni vieglāko tērauda karkasu, kas ļāva lietussargus sākt ražot masveidīgi. 1928. gadā vācu inženieris Hanss Haupts izgudroja teleskopisko lietussarga kātu, bet 1936. gadā viņa firma Knirps publikai piedāvāja pirmo kabatas formāta automātisko lietussargu. Vēl pēc 30 gadiem zīdu nomainīja neilons, bet koka un tērauda vietā nāca plastmasa.
Entuziasti turpina strādāt pie lietussargu uzlabošanas. ASV gada laikā tiek iesniegti tik daudzi priekšlikumi lietussargu uzlabošanai, ka valsts patentu birojā četri cilvēki nodarbojas tikai ar šādu iesniegumu izskatīšanu. Tā 1969. gadā ASV tika patentēts pašsaliekošais lietussargs, bet 2010. gadā – „nanolietussargs", kuru pietiek tikai nopurināt, lai tas kļūtu sauss.