Koprades projekts – adīšanas stafete „Šalle Latvijai" – tika iesākts novembrī Rīgā ar Lielvārdes jostas fragmentu. Stafete ir ceļojusi pa Vidzemi, turpina ceļu Latgalē, pēc tam dosies uz Zemgali, Kurzemi un nākamā gada rudenī atkal atgriezīsies Rīgā, bet kā unikāls meistardarbs vēlāk šalle tiks nodota Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.
Nedēļas garumā Mārcienā, Vestienā, Liezērē un Sarkaņos adītājas ieadīja šallē savas domas un izjūtas.
Valdziņu veidošanās uz adīkļa ir maģiska – no dzijas pavediena veidojas raksti un formas, kas pārtop izcilos adījumos. Maģija ir arī faktā, ka adījumu var izārdīt un sākt no gala, to var izmainīt un uzlabot, atšķirībā no laika ritējuma, ko atpakaļ nepagriezīsi.
Šalle Latvijai ir process, kurā iepazīstam sevi un apkārtējos, ar katru valdziņu, ar katru rindiņu mēs topam sirdī bagātāki un piepildītāki. Mums ir nepieciešama šī maģija, šī neatkārtojamā izjūta, noticot labajam sevī, labajam apkārtējos.
Madonas novada koordinatorei Inesei Sutai, pamanot ideju sociālajos tīklos, radās degsme šalli atgādāt arī uz Madonas pusi.
– Projekta mērķis ir rokadīšanas un mašīnadīšanas tehnikā viena gada garumā radīt unikālu adījumu – šalli, kas atspoguļotu visas Latvijas adītāju prasmes, katra novada individuālo krāsu un rakstu izpratni. Vienot iedzīvotājus kopīgam mērķim, nodot adīšanas prasmes no paaudzes paaudzē, apzinoties un novērtējot katra ieguldījumu.
Kopdarba unikalitāte izpaudīsies nepārtrauktajā adījumā, kas stafetes veidā, nododot no viena adītāja otram, ne tikai parādīs radošo prasmju esamību, bet arī iznesīs mūsu emocionālo ieguldījumu, uzticēšanos, toleranci un cieņu pret iepriekšējo un nākamo kopdarba dalībnieku, kā arī pret sabiedrību kopumā, – pastāsta Inese. – Pēc valsts svētkiem novembrī pamanīju šo šalli internetā. Ideja ļoti iekrita sirdī. Tā laikam ir, ka cilvēki pamana tieši to, kas viņiem kādā konkrētā brīdī ir ļoti nepieciešams. Sazinājos ar idejas autori un sāku interesēties, vai arī Madonas puses adītājām būs iespēja ieadīt savu vēstījumu šallē. Tā tiku uzrunāta par Madonas puses koordinatori. Šī ideja ir lieliska, unikāla. Katrā vietā, kur šalle jau ir bijusi, ideja tiek uzņemta ar lielu prieku un sajūsmu. Tā ir paliekoša vērtība.
Uzrunājot kultūras namu vadītājus atklājās, ka ne visus bija sasniegusi ziņa par ceļojošo šalli. Daudzi atsaucās, bet ne visiem bija iespēja iesaistīties, jo saraksti ar vietām un laikiem aizpildījās ļoti ātri, gribētāju netrūkst. Inese šalli atveda no Balviem.
– Sociālajos tīklos dalījos ar informāciju par iespēju arī Madonas novadā pieteikties un ieadīt kādu valdziņu kopējā šallē. Uzsvars tiek likts uz to, ka nevajag iespringt uz metrāžu, galvenais, lai darbiņš nāk no sirds, sagādā prieku sev un citiem. Katrā vietā tiek ieadīti 160 valdziņi ar savu īpašo veltījumu. Priecājos, ka šī ideja guvusi tik lielu atsaucību. Īpašas emocijas piedzīvoja Mārcienas, Sarkaņu, Vestienas un Liezēres adītājas. Esmu pārliecināta, ka gribētāju būtu vēl vairāk, bet visiem nepietika laika, – skumji nosaka Inese Suta. – Šalle apceļoja vairākus mūsu pagastus un tālāk devās uz Rēzekni. Atsauksmes no adītājām, kas piedalījās, ir tikai tās pozitīvākās. Arī es pati esmu liela adītāja, man svarīgi bija, lai šī šalle nonāk pie mums. Esmu no Liezēres pagasta, uzrunāju kultūras nama vadītāju, kas atsaucās, un pagasta adītājām tika šī iespēja savu stāstu, emocijas, prieku ieadīt šallē. Liezērē gan rokdarbnieces nav apvienojušās pulciņā vai interešu grupā, vairāk katra par sevi kaut ko mājās darina, bet šādās akcijās piedalās labprāt. Šalle Liezērei bija uzticēta divas dienas, centāmies, cik varējām, jo tomēr valdziņu skaits liels un laika gandrīz nepietika. Centāmies adīt Liezērei raksturīgo, to, kas saistās ar mūsu pagastu – ezeri, meži, pa vidu arī kāda košāka josliņa.
Inesei ļoti patīk adīt, tāpēc šī iniciatīva kļuva sirdij tuva.
– Adīšana ir vērtība, kas nebeigsies. Zeķes, cepures, šalles un cimdi tiek adīti gadu simtiem. Adījumi ir modē joprojām. Ne jau velti ir teiciens, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Tas attiecas arī uz adītiem džemperiem, kleitām, svārkiem. Laika gaitā paveras arī plašākas iespējas, šobrīd var pat noadīt sporta kostīmu vai mājas tērpu. Pati vairāk adu zeķes, bet vienmēr gribas pamēģināt ko jaunu. Ieraugu neredzētu rakstu vai citādāku adījumu papēdim, un man taču jāpamēģina. Arī šī šalle ir ar savu vēstījumu. Tas ir šī nepārtrauktā adīšana, prasmju nodošana no paaudzes paaudzē. Pati vēlējos ieadīt daļu sevis. Šī šalle nav sacensība, cik daudz un kurš glītāk ieadīs. Galvenais ir tās labās domas, savai vietai raksturīgās krāsas, simboli, – uzsver Inese.
Kopā ar šalli ceļo arī Latvijā darināts ādas albums, kurā var veikt ierakstu, atzīmējot datumu, kad katrs adītājs piedalījies šalles adīšanā, kā arī ierakstīt novēlējumu Latvijai vai uzmundrināt nākamos adītājus. Tāpat var ierakstīt, kāds raksts un krāsa tiek ieadīta kopējā šallē un kāda emocionālā, etnogrāfiskā vai cita nozīme ir izvēlētajam rakstam vai krāsai.
Turpina Inese Suta: – Tik jauki, ka savu ierakstu varam atstāt arī šajā albumā. Pašķirstot to, varējām lasīt priecīgas emocijas un tās nodot arī tālāk. Kad šalle būs pabeigta, adījums tiks apzināts, sakopts un nodots ekspozīcijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Pēc tam tas tiks nodots brīvdabas ekspozīcijā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. 2023. gada vasarā galarezultāts kopā ar albumu atkal apceļos Latviju, kur to varēs apskatīt un interaktīvas ekspozīcijas laikā iepazīties ar kopējo veikumu, atrast savu unikālo rindiņu, kā arī atrast ierakstus albumā un mēģināt atšifrēt tos šallē. Ceru, ka kopdarbu varēsim aplūkot arī Madonā.
18.02.2022.