Zīmējumi, kuros redzami bērni, kas vizinās uz dēļa ar diviem riteņiem un turas pie roktura, ir sastopami jau seno ēģiptiešu freskās. Kāds bija šāda priekšmeta liktenis viduslaikos, nav zināms, bet savu otro piedzimšanu skrejritenis piedzīvoja XIX gadsimtā, kad tika izveidota arī mūsdienīga grozāma stūre.
Pats pirmais skrejritenis tika izgudrots pirms vairāk nekā 100 gadiem. Cilvēki jau pazina skrituļslidas, tomēr vēlējās vēl kādu pārvietošanās līdzekli, kuram nevajadzētu tērēt tik daudz enerģijas. Izdomāja, ka skrituļslidu ritenīšus var piestiprināt pie plakana koka dēlīša un, lai būtu ērtāk uz dēlīša turēties, tam pievienot rokturi.
Cīrihes finansists Vims Oboters katru vakaru, atgriežoties no darba, devās uz desu veikaliņu pēc saviem iecienītajiem brokastu cīsiņiem. Veikals atradās pārāk tālu, lai ietu kājām, un pārāk tuvu, lai būtu vērts braukt ar mašīnu. Un reiz Vims atcerējās savu bērnu dienu skrejriteni un nosprieda, ka tāds satiksmes līdzeklis varētu noderēt arī pieaugušiem.
Pirmo šāda skrejriteņa prototipu Vims salika savā garāžā 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Viņa draugi un paziņas jauno izgudrojumu nenovērtēja, bet Oboters ticēja saviem panākumiem. Kopā ar sievu un sievas tēvu viņš nodibināja firmu „Mikro", nosaukumu izvēloties pēc mikrodistances no desu veikala līdz mājām, un 1998. gadā izveidoja saliekamu alumīnija skrejriteni ar zemu platformu kājām un diviem poliuretāna riteņiem. Neviena Eiropas firma par viņa izstrādājumu neieinteresējās. Tad, uzzinājis, ka 90 % visu no alumīnija izgatavoto sporta preču tiek ražotas Āzijā, viņš devās uz Ķīnu. Tur viņš noslēdza kontraktu ar velosipēdu ražotāju „JD Corp", steidzīgi izsauca no Cīrihes savu sievas tēvu un viņi vienā naktī ar rokām salika izmēģinājuma partiju – pirmos simts mikroskūterus.
Sarunās ar tirdzniecības tīkliem radās problēmas. To pārstāvji pieaugušo skrejriteņa perspektīvas vērtēja visai skeptiski un lietoja visai asus izteicienus, piemēram, „ar tādu vizināties nevēlēsies pat miris bērns". Tad Oboters ierosināja sākt ar citu savu izgudrojumu – kikbordu, skrejriteni, kam priekšā bija nevis viens, bet divi riteņi. 1999. gadā pirmie parādījās tirdzniecībā Eiropā un acumirklī kļuva populāri.
No pavisam vienkārša skrejriteņa izveidotas vairākas tā versijas: tagad ir elektriskie skrejriteņi, tādi, kas domāti braukšanai pa sniegu, pat uz kāpurķēdēm. Skrejriteņi nav tikai ērts pārvietošanās līdzeklis, tas ir attīstījies arī par sporta veidu, ar tiem iespējams izpildīt dažādus trikus un piedalīties ekstrēmā sporta sacensībās.