Šovasar aprit pusotrs gads, kopš dzelzavietis OSKARS BROKS pievērsies skaistāko mirkļu iemūžināšanai fotogrāfijās un ik dienas ar šiem mirkļiem dalās, publicējot labākos kadrus sociālajā tīklā Facebook vai aplikācijā Instagram.
– Kādreiz man fotografēšana nepatika. Māsa, kas ar to vairākus gadus nodarbojas, vienmēr mani aicināja līdzi, bet es nelabprāt tam piekritu, jo process nesaistīja. Kad iegādājos telefonu ar labu kameru, nolēmu pamēģināt aplikāciju Instagram. Vispirms tajā pārsvarā skatījos citu bildes, taču drīz vien izlēmu, ka varētu arī pats kādu ievietot.
Vienreiz nobildēju skaistu dabasskatu, otrreiz, ejot uz skolu, – māksliniecisku bildi ar sirsniņu no sarmas. Tad arī nodomāju, kāpēc gan nepamēģināt pabildēt. Arī sekotāji pakāpeniski sāka pievērst manām bildēm uzmanību. Pirmo pusgadu fotografēju ar telefonu, bet tas bija ierobežojums radošām izpausmēm. Vasarā cītīgi strādāju Cesvaines pienotavā, braucu mežā lasīt ogas, un jau rudenī varēju iegādāties
Nikon d520 kameru, ar kuras palīdzību savu aizraušanos vairāk pilnveidoju, – vaļasprieka pirmsākumus atceras Oskars Broks un piebilst, ka paša pelnītai kamerai ir cita vērtība, nekā dāvinātai.
Pirmajās fotogrāfijās, kas tapušas ar jauno kameru, iemūžināta daba, taču ar laiku apgūtas prasmes fotografēt arī cilvēkus.
– Periodiski vairāk esmu pievērsies ziedu un ainavu fotografēšanai, bet vasarā mani fascinē izteiksmīgās debesis no rītiem un burvīgie saulrieti vakaros. Pēdējos mēnešos pievēršos arī cilvēku fotografēšanai, kas sākās kā spontāna ideja. Interesentu, kas vēlējās būt par modeļiem, bija daudz, un saņēmu vienīgi labas atsauksmes par paveikto. Protams, pārsvarā fotografēties vēlas meitenes, taču ir gadījies bildēt arī puišus. Ar tiem ir sarežģītāk, jo jāizdomā, kur viņam pozēt (gluži pie puķītēm jau nebildēšu). Pirms fotosesijām necenšos īpaši sagatavoties vai ko plānot, bet paļaujos uz spontānām idejām. Šādi gūstu vērtīgu pieredzi darbā ar cilvēkiem, pats esmu kļuvis atvērtāks un ieguvis vairāk paziņu un jaunu kontaktu. Cenšos fotosesijas laikā sarunāties un iedrošināt cilvēku, jo pozēšana kameras priekšā bieži vien neizdodas tik brīva kā, piemēram, pozēšana selfijam drauga telefonā. Toties, ja cilvēks kameras priekšā jūtas ērti, arī rezultāts sanāk labāks, līdz ar to ir svarīgi prast cilvēkam likt atbrīvoties, – uzskata Oskars.
Parasti pirmie, kas novērtē tapušās fotogrāfijas, ir ģimene un klasesbiedri, kas mēdz sacīt – katram darbam ir sava odziņa. Kad apvaicājos par dalību fotokonkursos, jaunais foto censonis atklāj, ka īpaši netiecas tajos piedalīties. Vienīgi pagājušajā gadā pāris savu darbu iesūtījis Latvijas Valsts mežu rīkotajā fotokonkursā, konkurējot ar profesionāliem fotogrāfiem. Viņš piebilst: – Ja vēl joprojām norisinātos LNT laika ziņu fotokonkurss, man būtu ļoti daudz bilžu, ko iesūtīt. Bet šī aktivitāte norisinājās vēl tad, kad nebija intereses par fotografēšanu.
Papildu īpašāko mirkļu medībām dabā un nelielām fotosesijām daudz Oskara laika aizņem bilžu apstrāde, kam parasti uzmanība tiekot veltīta vakaros. – Gan fotografēšanu, gan fotogrāfiju apstrādi apgūstu pašmācības ceļā, jo nesaskatu jēgu iet foto kursos, maksājot par tiem lielu naudu, ja nepieciešamo informāciju varu atrast dažādos rakstos internetā, – skaidro fotogrāfs, – turklāt vislabākais skolotājs ir personīgā pieredze, jo ar teoriju vien ir stipri par maz, ņemot vērā, ka nekad precīzi nevar iemācīt to, kā notiek dzīvē. Piemēram, āra apgaismojums nemitīgi mainās – vienubrīd ir mākoņi vai saule, bet citubrīd jau lietus, migla. Pie visiem šiem apstākļiem ir jāpielāgojas.
Bieži vien dažu ieceru realizāciju ierobežo objektīva iespējas (lietoju to objektīvu, kas nāk komplektācijā ar kameru), taču vienmēr no tā cenšos izspiest maksimumu. Dažkārt cilvēki ir izbrīnīti, ka sanākusi tik laba bilde, lai gan esmu bildējis ar tādu pašu objektīvu, kāds arī viņiem mājās, taču bildes tik labas neizdodas. Šovasar gan cītīgi strādāju, lai nopelnītu jaunam objektīvam, kas dos vēl plašākas iespējas.
Kad jautāju, vai arī savu nākotni Madonas Valsts ģimnāzijas 12. klases skolnieks grasās saistīt ar fotomākslu, Oskars atzīst, ka fotografēšanu cer paturēt kā sirdslietu, taču nākotnes mērķis ir krasi citāds.
– Kopš septiņu gadu vecuma, kad noskatījos raidījuma „Degpunktā" pašu pirmo sēriju (tajā tika rādīts smagas traumas guvis cilvēks), sacīju, ka pieaudzis kļūšu par ārstu, un savas domas neesmu mainījis. Uz šo mērķi arī tiecos, jau kopš pamatskolas piedaloties bioloģijas mācību olimpiādēs un centīgi mācoties.