– Man ir divas meitiņas, tādēļ vispār radās šāda doma par pašas darinātām rotaļlietām. Staigājot pa bērnu preču veikaliem, mani īsti nepiesaista rūpnieciski radītās mantas. Tiklīdz ieeju tajos 2-3 veikalos Madonā, kur var nopirkt roku darinājumus, uzreiz iemirdzas acis – šādām lietām ir pievienotā vērtība. No tā arī rodas iedvesma, tālāk raisās fantāzija, ko vēl interesantu varētu izveidot, – tiekoties par savu vaļasprieku pastāsta SANTA KRUSIETE.
Viņa atklāj, ka rokdarbu čakra atvērusies līdz ar bērnu pieteikšanos. Pirmās meitiņas gaidībās dzīvesbiedram noadīts džemperis, kas pagaidām ir Santas lielākais veikums.
Protams, tiek adītas arī zeķītes, šalles, tamborētas kleitiņas un cepurītes. Šobrīd gan lielākā aizraušanās ir mantiņu un attīstošo rotaļlietu tamborēšana.
– Mantiņu tamborēšana aizsākās, kad piedzima otrā meitiņa, pirms aptuveni astoņiem mēnešiem. Savukārt, kad pirms trīsarpus gadiem gaidīju pirmo meitiņu, aizrāvos ar
filcēšanu. Internetā to biju redzējusi un vienkārši gribējās pamēģināt – patīk vai nepatīk? Daļa filcēto zvēriņu aizgāja dāvinājumos, daļa vēl mājās stāv. Tagad filcēšana ir nolikta maliņā, – teic Santa.
Uz vaicājumu, vai radošais aicinājums parādījies jau bērnībā, varbūt tas pārmantots, Santa Krusiete atbild: – Omīte no mammas puses izšuva galdautus, adīja, radīja
skaistus darbiņus. Maz gan mums tā saskarsme sanāca, jo viņa dzīvoja Kurzemes pusē. Bet gēnu līmenī varētu būt, ka no viņas kaut kas ir pārmantots. Arī tētis ir diezgan pilns
izdomas. No koka viņš ir izgatavojis statīvu puķēm, plauktus, kuros var novietot dažādas mantas. Kā viņš mēdz teikt, ja vien ir vajadzīgie instrumenti un materiāli rokās, tad
iespējams realizēt it visu, kas galvā uzbūvēts. Šādu cilvēku ir maz, kuri spēj salabot pat to, ko citi jau sen būtu izmetuši kā nelietojamu un nederīgu. Viņš ir amatnieks, kurš ļoti
daudz ko apguvis pašmācības ceļā. Tagad top lauku pirtiņa. Arī mamma, kura spēj iekopt acīm tīkamās un saistošās puķu dobes, pārvērš lauku mājas pagalmu skaistā oāzē. Ne katram tas būtu paveicams. Man radošais process, visticamāk, aizsākās bērnībā, niekojoties ar krāsām un dažādiem sīkumiņiem. Gadiem ejot, arvien vairāk aizdomājies, ko
tik visu pats var izdarīt. Manās acīs tam ir liela vērtība, ka iedod bērnam rokās mantu un zini, kādi materiāli ir izmantoti, kas lācītim ir vēderā, tā sacīt. Varbūt bērni par to tā neaizdomājas, bet redzu, ka arī viņām patīk – jo mantiņas ir unikālas, citam nevienam tādu nav.
Diegus un citus materiālus Santa iegādājas Madonas veikalos – „Elīze", „Papīrs", „Fantāzija". Gatavojot rotaļlietas, arī sadzīves lietām tiek dota otrā elpa, piemēram, kinderoliņa, kurā iebērtas bumbiņas, pārtop par kaķa galvu, aptamborējot koka bumbiņas, top tārpiņš, savukārt lācītim vēderā čaukst cepampapīrs.
– Bērnam jau ar mantām ir tā, ka ātri apnīk. Man, kā bērnu rotaļlietu radītājai, ir jādomā, ar ko šo interesi atkal piesaistīt, kas varētu šķist interesantāks. Iedvesmu smeļos mātē gūglē. Ja vēl pati savu fantāziju pieslēdzu klāt, arī galarezultāts sanāk mazliet citādāks, – secina Santa Krusiete.
Jautāta par profesionālo izglītību, Santa pastāsta, ka ir apguvusi vides dizaineres profesiju, šajā laikā pievēršoties arī gleznošanai. Gribētos to atkal atsākt, tomēr trūkstot laika. Tāpat Latvijas Universitātē mācījusies komunikācijas zinātnes, bet palikusi vēl astīte, kas jāpārkāpj.
Pēdējā darbavieta Santai bijusi pašvaldības izdevumā „Cesvaines Ziņas": – Šis darbiņš sākotnēji arī bija paredzēts tikai uz laiku, kamēr iepriekšējā redaktore bija dekrēta atvaļinājumā. Acīmredzot, liktenis tā iegrozījās un dieviņš šādu plānu man bija lēmis, ka arī pati devos dekrēta atvaļinājumā un darba attiecības izbeidzās. Esmu pateicīga par
to pieredzi, ko tur ieguvu, un iepazītajiem cilvēkiem. Tomēr šis posms ir noslēdzies, padomā ir jauni plāni. Pašreiz dzīvoju savām mazajām, baudu ģimenes kopā būšanu, jo tas laiks tomēr tik ātri paskrien.
Paralēli Santa darbojas arī kā pašnodarbinātā. – Rotaļlietas sūtu uz Rīgu, Kalnciema tirdziņu, un vēl diviem veikaliņiem. Rokām darinātais ir nācis atpakaļ modē, cilvēki to
vairāk novērtē. Man tas galvenokārt ir hobijs un mani priecē, ja kādu citu tas arī iepriecina. Šobrīd jau neatliek īsti laika, lai rotaļlietu darināšanu izvērstu plašāk. Man daudzi jautā: „Kā ar divām mazām meitiņām tu to paspēj?" Jaunākajai meitiņai, kam ir
8 mēneši, pa dienu noklāju sedziņu, viņa darbojas ar savām mantām, es – ar savām varu darboties. Protams, pa vidu viņa paķimerējas arī ar maniem diegiem. Vai arī vakaros, kad meitiņas noliktas gulēt, varu strādāt pie mantu darināšanas. Rokdarbi ir mana meditācija,
kad laiks paskrien nemanot, bet arī simtiem domu var paspēt izdomāt un izfi lozofēt. Esmu aizdomājusies par ģimenēm, kurās vecāki vakaros mēdz nosēdēt pie televizora, mobilajām iekārtām. Tas atsaucās uz viņu bērniem, bērni kopē savus vecākus.
Mana trīsgadniece ir iemācījusies sevi nodarbināt, un tās nav multenītes televizorā, – viņa ir liela māksliniece, rokdarbniece, viņai patīk darboties ar puzlēm, grāmatām.