Lubāniete GUNITA STRODE strādā Lubānas PII „Rūķīši" par audzinātāju, savukārt brīvajā brīdī darina fantastiskus adījumus un tamborējumus. Tie izceļas ne vien ar precizitāti, bet arī rakstu, krāsu un veidu daudzveidību. Tā, piemēram, top gan cimdi, zeķes un cepures, gan arī dažādas rotaļlietas, aizkari, sedziņas, zābaciņi, kaklarotas un dekoratīvi nieciņi.
– Tas rokdarbu stāsts aizsākās ar to, ka man abas vecmammas bija ļoti īpašas. Lubānas vecmamma Anastasija šeit bija iecienīta šuvēja, pie viņas nāca klienti, savukārt lauku vecmamma, kā viņu dēvējām, Veronika dzīvoja aiz Degumniekiem. Viņa bija liela adītāja, ciema sievas nesa dziju, lai noada zeķes, cimdus, viņa arī auda un tamborēja spilveniem spicītes, kā senos laikos. Bērnībā, kad ciemojāmies, lauku vecmamma vienmēr adīja – man arī vajadzēja. Tad nu viņa iemācīja man adīt gan cimdus, gan zeķes. Bija savas aitas, ko cirpa, mazgājām vilnu, to mainīja pret dziju, vērpām arī pašas ar ratiņu. Atceros, ka bērnībā man bija pārdzīvojums par vilnas krāsošanu. Vecmamma bija sapirkusi balto dziju un solīja, ka nākamajā dienā to krāsosim. Man tas bija tāds notikums! Bet realitātē uz plīts uzlika lielo katlu, ielika dziju, piebēra veikala pulveri, un dzija bija nokrāsota. Tāds čiks vien bija (smejas), par ko tā raudāju, – savus pirmos soļus rokdarbu pasaulē atminas Gunita.
Viņa rokdarbu prasmes no vecmammām mantojusi visizteiktāk, kaut arī jaunākā māsa Dace mēdz adīt, un vidējā māsa Ilze ir pat pamēģinājusi aust brunčiem audumu tepat Lubānā.
Gunita Strode pastāsta, ko vislabāk patīk darināt: – Es gan adu, gan tamborēju, bet vairāk mani pazīst kā tamborētāju, jo tajos darbiņos laikam vairāk eksperimentēju un tas arī apkārtējiem šķiet interesantāk. Tā kā strādāju bērnudārzā, esmu aizrāvusies ar aptamborētām un skanošām kinderolām, attīstošajām rotaļlietām. Piemēram, ir dažādu krāsu un skaņu mantiņas, bērniem jāatrod tās, kurām ir vienāda krāsa un skaņa. Tad ir tāda mantiņa, kurai caur „snuķi" jāieliek un jāizņem kastanīši, visādas mantiņas, kur bērns var darbināt savus pirkstiņus, atpazīt krāsas un skaņas. Uz Ziemassvētkiem top eglītē karināmi rotājumi – rūķīši un adītas bumbas ar rakstiem. Ir arī rokassprādzes meitenēm ar mazu maciņu, kur salikt naudiņu vai sprādzes. Somiņas gan bērniem, gan sev, zābaciņi, roku lellītes, protams, džemperi, cimdi, zeķes, cepures, aizkari, sedziņas un daudz kas cits.
Vienubrīd bija kreļļu krelles – tās darināju visvisādas un lielā daudzumā. Apdāvinātas tika gan kolēģes, gan māsas, gan radi, gan draugi. Kad rodas ideja, nedomāju, kur darbus likšu. Kaut vai plauktā tie stāvēs, bet, ja galvā tā doma maļas, tā ir jārealizē. Pašai interesanta šķita ziemas šalle, kurai klāt iestrādātas krelles – gan praktisks, gan skaists aksesuārs sanāk.
Gunita piebilst, ka arī bērnudārzā dažādos svētkos piedalās dekoratīvā noformējuma veidošanā. Patīk un aizrauj visa veida radošās nodarbes. Lai gan rokdarbu pasaule ir tik plaša un tehnikas – tik dažādas, Gunita pamatā pieturas pie adīšanas un tamborēšanas. Ir izmēģināta tapošana uz grābekļa, arī izšūšana, bet vienmēr tomēr atgriežas pie sava sirds aicinājuma.
– Man ir trīs dēli, vecākie mēdz prasīt: „Bet kam tas vajadzīgs? Ko tu ar to darīsi?" Taču man gribas kaut ko skaistumam. Nevaru ne pie televizora, ne pļāpājot vienkārši sēdēt, rokas klēpī salikusi. Man vajag katru dienu kaut ko paadīt, patamborēt, mani pārņem panika, ja pabeidzu darbiņu un nezinu, ko tālāk darīšu. Visu laiku, protams, ar adatām somā nestaigāju, bet patīk atrast brīdi, kad radoši padarboties, arī vasarā. Tas ir kā dzīvesveids, – atzīst rokdarbniece.
08.06.2018.