– Man ir pulciņš mazbērnu, tāpēc saista šādas nodarbes. Citādi ir kroņa teiciens „Ome, man nav ko darīt!", – nosmej DACE MADALĀNE. Šķirstot žurnālu vai interneta virtuālās lappuses, viņu aizrauj arvien jaunu radošu darbiņu idejas, ko vēlāk īstenot kopā ar mazajiem, vai rokdarbi, ko darina pati dāvanām.
Viņas ģimene ir bagāta astoņiem bērniem, kuri katrs jau savā pieaugušā dzīvē – četri dēli, četras meitas. Divi no viņiem dzīvo ārzemēs – Īrijā un Vācijā, trīs tepat Madonā, trīs Rīgā. No deviņiem mazbērniem septiņas ir meitenes, divi – zēni.
– Tāpēc jau tās lelles ir. Pašas lelles ir vēl no maniem bērniem, dažas jau ir salāpītas, vīrs tik ar skrūvi pieskrūvē noplīsušu roku, un ir labi. (Smejas.) Paši darinām visu ko, tad mazāk no veikala jāpērk. Arī leļļu mājas – paši taisām dīvānus, izcakojam ar audumu no vecās blūzes. Drēbes lellēm – no zeķēm, džemperiem, apakšsvārkiem, ko vairs nenēsā. Arī mazmeitas nu jau sāk rokdarbus, piemēram, izmēģināja tamborēt no dzijas, kas ar cilpiņām, tās pašas drēbes lellēm taisa, – pastāsta Dace.
Viņu mēdzot pavilkt uz zoba, ka dažādus materiālus, kārbiņas tur un glabā. – Bet, kad kaut ko tādu vajag, mazbērni paši teic: „Omei jau ir, braucam." Kad bija attālinātā mācīšana, mazdēlam darbmācībā tilts bija jātaisa. Tak jau kaut ko sataisījām. Kad mazbērni atbrauc ciemos, darbošanās un spēlēšanās ir ne pa jokam. Bērniem jau gribas, arī man tā ir sava veida terapija, – Dace atzīst.
Tamborēšana, protams, apgūta skolas laikā; Dace nāk no Madonas, mājturību pasniegusi skolotāja Anna Treice. Tāpat Daces mamma strādājusi baltos darbus, izšuvusi; arī Dacei paticis krustdūrienā šūt. Tomēr vairāk ar rokdarbiem sākusi aizrauties, kad vecākajai meitai skolā vajadzējis notamborēt sedziņu. Ar tām arī sācies.
– Domāju, cik daudz kādreiz sievietes strādāja rokdarbus, viss bija apceikerēts. Man šķiet, tas tāpēc, ka tad ne par ko citu – arī problēmām un grūtībām – nedomā. Kad dāmas ada, var pa vidu arī parunāties, bet tamborējot, vismaz man, ir jāskaita; saku vīram, ka nevar ar mani tad runāt, – ar sev ierasto humoru noteic Dace Madalāne. Tamborēšana viennozīmīgi palīdzot sakārtot domas, relaksēties, tādēļ viņa tam nododas ne vien rudens, ziemas garajos vakaros, bet arī vasarā, pēc dārza darbiem. „Atpūtinot kājas," darbīgā kundze nosmej. Top sedziņas, to komplekti, lakati, arī bērnu cepures, šalles – no praktiskākiem rokdarbiem.
– Es jau arī esmu moderna dāma un tik pa internetu dzīvoju! Laiku paņem ne tikai pati tamborēšana, bet arī skatīšanās, ko tamborēt. Pilnas mapes saliktas pinterestā, youtubē ar idejām. Man ļoti patīk meistarklases, ņemu tās, kas par velti, gan krievu valodā, gan šo to saprotu angļu valodā, – rokdarbniece pastāsta.
Lelles un tamborētos dzīvnieciņus viņa sākusi darināt pirms gadiem pieciem. Piedzimstot mazmeitai, uztamborējusi mīļlupatiņu ar kaķīti. Pa šo laiku satamborētas visdažādākās mantiņas, bet pārsvarā visas arī atdāvinātas.
– Nu jau ir visādi knifiņi atklāti, piemēram, dažādu krāsu dzijai galvenais būt vienādā biezumā, citādi tamborētais slikti kopā turēsies, plānākais tamborējums var šļukt nost. Tāpat man ir rindiņu skaitītājs. Meitenes Rīgā sapērk acis un degunus, daudz ko pati sapērku internetā. Dzijas gan pagrūti nopirkt, jo bildē krāsas nianses var atšķirties. Sapildu ar sinteponu, ar vati nevar, tā ļoti cieta, blīva sanāk. Viss jau tikai savam un bērnu priekam. Ir gan man teikts, lai pārdodu, bet tam vajag CE drošības sertifikātu, ka acis un deguns nemuks nost. Mazbērni jau vēl piedos, – viņa pajoko.
Viņu ļoti priecējot, ka jaunas meitenes, māmiņas darbojas ar rokdarbiem. Vēl pirms pandēmijas Liezērē kopā nācis rokdarbnieču pulciņš, bet nu katra vairāk darbojas individuāli.
Dace Madalāne turpina vadīt sieviešu klubiņu „Teiksma", kas arī gaida vasaru, lai atplauktu. – Tā jau mēs ļoti radoši darbojamies, ar norunu – tikai ne ar rokdarbiem! Labāk visādas aktivitātes! Es jau dāmām smejos, ka esmu ieciklējusies savos 35 gados. Esam organizējušas kaimiņu dienas, tirgus, jo vienu laiku pagastā nebija, kas vada kultūras dzīvi, – viņa atklāj.
Daces darba ikdiena jau 18. gadu aizrit bibliotēkā. Arī te ieskanas rokdarbi un radošas aktivitātes – tiek organizētas izstādītes, kopīgas nodarbības bērniem, skolēniem. Par Liezēres pagasta bibliotēkas bērnu nodaļas simbolu kļuvusi vardīte, jo neviļus sanākusi dažādu priekšmetu kolekcija. Šajās dienās Dace arī pati notamborēja vardīti.
– Izskanēja runas, ka bibliotēkas laikam grib mazināt. Cilvēki gan nāk, ko tikai nemeklē! Ja pasts ir ciet, banka ir ellē gaisā, arī pagasta pārvalde ļoti ilgi strādāja attālināti, bibliotēka principā vienīgā vieta arī bija, kur atnākt. Bibliotēka ir tā iestāde, kas strādā šodienas cilvēkiem. Lauki gan tukšojas, bet tiem, kas te ir, – tiem vajag, ne jau katrs uz Madonu var aizskriet. Neviens vietējais garām bibliotēkai nepaiet, – liezēriešu aktivitāti novērtē bibliotēkas vadītāja.
1.04.2022.