Kad rudens darbu steiga pierimusi un vakari kļūst garāki, ir īstais laiks rokdarbu darināšanai. Kad pļavas un tīrumus klāja pirmā sniega žilbinošais baltums un kokus rotāja pasakaina sarma, sākās Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Laiks, kad dabā mīt klusums un miers, dienas ir tītas blāvā krēslā, cilvēki gaida ziemas saulgriežus, kad tumsu uzvar gaisma.
Otrās adventes nedēļā, 10. decembrī, Barkavas pansionāta telpās sociālās aprūpētājas Valentīnas Smelteres vadībā tika iekārtota un atklāta rokdarbu izstāde, kas bija skatāma līdz 20. decembrim.
Dūraiņi, adīti pirkstaiņi, īsās zeķes, bērnu zeķes, istabas čības, šalles – tie visi ir Barkavas rokdarbnieču rokām darināti adījumi. Katrs darbiņš šeit ir ar savu gaumi, rakstu un dvēseles stāstu. Adījumos ir redzami tautiskie raksti, mežģīņraksti, rūtaini divkrāsaini adījumi, kā arī mašīnadījuma raksti. Acis priecē dažādu dzijas krāsu toņi un to gaumīgais salikums. Jāsecina, ka adījuma rakstam ir liela nozīme jebkurā darinājumā.
Rakstos bija redzamas arī senās latvju zīmes un to elementi, tā ir dvēseliskā saikne ar mūsu senčiem, kā arī tām ir sava nozīme un vēstījums. Izstādē eleganti un smalki bija darbi, kas veidoti pelēkos un melnos toņos. Pateicoties rokdarbnieču fantāzijai un izdomai, izstādē divu vienādu darbiņu nebija.
Rokdarbniece Monika Švābe atzīst, ka rokdarbi ir kā neatņemama dzīves sastāvdaļa. Šīs prasmes esot apgūtas jau bērnībā, kad garajos ziemas vakaros ar rokdarbiem esot nodarbojusies visa ģimene. Viennozīmīgi, ka mīlestība uz radošu darbošanos nāk no ģimenes jau vairākās paaudzēs. Monikas kundze pašmācības ceļā esot apguvusi tamborēšanu, izšūšanu, aušanu un mezglošanu, kā arī adīšanu. Viņas darinātie darbi esot bijuši skatāmi vairākās izstādēs. Neskaitāmi adījumi atdāvināti tuvākajiem un līdzcilvēkiem, daudzi rokdarbi aizceļojuši arī uz ārzemēm. Pati rokdarbniece teic, ka vienmēr grib aktīvi darboties šajā jomā un radīt kaut ko jaunu un skaistu.
Izstādes dalībnieci Broņislavu Potjomkinu vienmēr esot interesējuši rokdarbi – adīšana, tamborēšana. Daudz iemaņu un prasmju viņa ieguvusi, pavadot bērnības dienas kopā ar vecmammu, kas adījusi skaistus, rakstainus cimdus. Sākums esot bijis it kā pa jokam – pasniedzot vai tinot kādu krāsainu dzijas kamolu, vēlāk pamēģinot adīt pašai, radusies lielāka interese un vēlme apgūt šo arodu. Pašreiz rokdarbniecei adīšana ir sirdslieta; viņa darbiņos cenšas izveidot kaut ko neredzētu, paļaujas uz savu radošo izdomu. Reizēm aizraujošas ieceres atrod arī grāmatās, jo Broņislavas kundze tās labprāt lasa. Lielāko daļu rokdarbu viņa darina par prieku sev, bet, ja gribas kādu iepriecināt, tad noder arī kā maza, mīļa un unikāla dāvaniņa.
Patiesa pateicība Valentīnai Smelterei par izstādes noorganizēšanu un gaumīgo iekārtošanu, par skaisti izrotātajām pansionāta telpām un brīnišķīgajiem Ziemassvētku dekoriem. Paldies rokdarbniecēm par uzdrīkstēšanos un piedalīšanos izstādē. Paldies visiem izstādes apmeklētājiem. Mums visiem kopā ir patiess gandarījums par to, ka protam saglabāt senās rokdarbu prasmes un tās pilnveidot.
Lai mums visiem klusi un svētīgi Ziemassvētki, stipra veselība un jaunrades idejām bagāts 2016. gads!