Kusēniete VIJA GREĶE atzīst, ka nemāk mierā nosēdēt. Savas dienas pelnītajā atpūtā viņa vada, lasot grāmatas, klausoties radio vai atslodzei – darinot rokdarbiņus, tikmēr televizors viņas mājās nav ieslēgts jau vairākus gadus. – Kā sākās visa tā padarīšana ar dekoderiem, televizoru vairs neesmu ieslēgusi. Ziņas noklausos radio, patīk arī datorā darboties. Tur var uzmeklēt lieliskas idejas rokdarbiem, ko nošpikot, – smej Vija.
Mīlestība uz rokdarbiņiem viņai ielikta jau bērnībā, kad prasmīgās skolotājas Maijas Gaujienas vadībā skolēni jau no 1. klases darinājuši mīļas dāvaniņas saviem vecākiem – grāmatzīmes, kastītes no bērza tāss un daudz ko citu. Viss pārējais līdz Vijai atnācis dzīves laikā pašmācības ceļā. Pašas vītas pīnītes, aukliņas, tamborētas sedziņas, adītas zeķes un cimdiņi, čībiņas, dažādas figūriņas, zvēriņi, Vija darina maisiņus pašas vāktajām zāļu tējām, top arī rotaslietas. Vija Greķe secina: – Visu to esmu kodusi cauri dzīves gaitā. Ieraugu kaut ko – man vajag! Nav gan neviena darbiņa, kas būtu bezpersonisks. Ikkatrā tiek ielikta mīlestība un kāda doma. Piemēram, kuloniņš tapa, kad man tika uzdāvināts lats ar skursteņslauķi. Lai neiztērētu, to iepinu pērlīšu ietvarā, un nu ir kaklarota. Agrāk man bija ļoti daudz pērļu rotu, tagad palikuši tikai auskariņi. Visas rotas draudzene paņēma uz Angliju un iztirgoja, naudiņa kā reiz noderēja. Savukārt dūjiņu notamborēju, kad sākās šausmīgie Ukrainas notikumi. Man kaut kā gribējās tādu miera nesēju, simbolu, dūja man sirdij ir ļoti mīļa. Man mīļš simbols ir arī pūcīte, piemēram, aptamborēju konservu vāciņu – un sanāk putniņš. Adītajām čībām bija liels pieprasījums, daudzus pārus māsīcas aizveda uz Rīgu. Ja nāk ciemiņi, visiem čības nepiepirksi, savas arī tā varbūt negribas dot, bet šīs uzreiz pēc ciemošanās var izmazgāt.
Vija Greķe padalās, ka viņas iecienīta adrese ir liveinternet.ru, kur darbīgās sievietes publicē savus darbiņus. – Kas no attēliem iepatīkas, to pati cenšos uztaisīt.
Savulaik Vija strādājusi adītājos-mājražotājos. Tomēr piedzīvoti visādi juku laiki, iestādes likvidētas. Līdz pensijas gadiem Vija bijusi gan sētniece bērnudārzā, gan kurinātāja. Vija Greķe pastāsta: – Galvenais bija – labi padarīts darbs. Kad līdz pensijai nebija, ko darīt – darba nav, naudas nav, piecus gadus izgāju faktiski uz krellēm un pērļu rotām, biju pašnodarbinātā. Pēc tam tiku priekšlaicīgajā pensijā, tad vairs ar to nedrīkst nodarboties. Tā nu tagad top rokdarbi tikai savam priekam, kādām dāvaniņām. Rokdarbi man ir gan dvēseles priekam, gan noder praktiski.
Liela Vijas mīlestība ir arī uz labām grāmatām, dzeju. Pēdējo viņa ar baudu izlasījusi „Svina garšu": – Man patika šīs grāmatas skatījums un pieeja vēstures notikumiem, bez naida kurināšanas. Pašlaik lasu Ingas Ābeles grāmatu „Klūgu mūks". Tik ātri nelasās, jo ir latgaliskie vārdi, pie tiem ir jāpiedomā, lai saprastu.
Savukārt uz rudens pusi svēta lieta esot ogu, sēņu lasīšana. Vija atminas: – Kad pati milzīgā liekā svara dēļ nevarēju uz mežu aiziet, mani ar mašīnu aizveda. Uz viena spaiņa sēdēju, otrā lasīju. Man nav svarīgs daudzums, bet gan process un būšana mežā. Kusas meži diemžēl ir izcirsti, bet aizbraucu uz Lazdonas pusi, tur mums ir lauku māja, dzīvo mammas māsa ar māsīcu. Tur arī ir skaisti un labas sēņu vietas. Tāpat lasu zāļu tējas – es nevaru tās nopirkt. Man vajag zināt, kur tējzāles lasītas, jo es pati nekad brauktuves malā zālītes nelasītu.
Runājot par liekajiem kilogramiem un veselīgu dzīvesveidu, pārsteidzošs ir Vijas Greķes gribasspēks. Gada laikā viņa mazinājusi ķermeņa apkārtmēru vismaz uz pusi. Vija dalās pieredzē: – Tas bija vājprāts. Es esmu viena, dēls ir ārzemēs. Sapratu – kas man palīdzēs, ja nu kas? Izeju no mājas, apsēžos. Paeju kādu gabaliņu – vajag apsēsties. Uziet kalnā es nevaru. Sasparoties lika Ilgas Bērzas dzejas rindas, ar to es arī sāku. Tās pamudināja mainīties; pievērsos Dikāna diētai. Kopš pagājušā gada 5. aprīļa apkārtmēros esmu ļoti ievērojami nokritusies. No ēdienkartes praktiski esmu izslēgusi tikai eļļu, kartupeļus un maizi, no gaļas ēdu vistas gaļu. Paēdusi esmu, cik tik lien. Tāpēc lai nestāsta neviens, ka cilvēks nevar saņemt sevi rokās vai resnums ir jau gēnos. Visu var, ja ir gribasspēks.