Dāvanā saņemtas rakstainas vilnas zeķes vai dūraiņi spēj sasildīt ne tikai nosalušas kājas vai rokas, bet arī sirdi. Ne katram ir dots šis talants. Lubāniete DACE JAKOVĻEVA ir pārliecināta, ka mīlestību pret adīšanu viņa ir mantojusi no vecmāmiņas.
– Mana vecmāmiņa bija liela zeķu un cimdu adītāja. Viņa adīja gan vienkāršos, gan dubultos dūrainīšus. Visi bija rakstaini. Atminos, ka uzvelkot tādus cimdus, rokas vienmēr bija siltas un sausas, – atceras Dace. – Adītāja esmu jau no vidusskolas laikiem. Tiesa, arī pamatskolā, mājturības stundās bija jāada, bet tolaik īsti nepadevās. Ar smaidu atceros, ka vienu zeķi uzadīju mazu, bet otra sanāca divreiz lielāka. Tāpat bija arī ar džemperi. Viena puse īsa, cieši saadīta, otra – gara. Lielākoties es adu zeķes, bet jāteic, ka esmu sapratusi, ka cilvēki īsti vairs vilnas zeķes nevelk. Protams, Ziemassvētkos es apdāvinu radus un draugus. Šogad esmu ieviesusi jaunumu. Jau pagājušajā gadā domāju, bet nesanāca pieķerties, bet pirmo reizi adu Ziemassvētku eglīšu rotājumus – bumbulīšus. Līdz šim tādus jau biju manījusi internetā, bet nekur nepiedāvāja iegādāties mūsu pusē. Tāpat visi bija sarkanbaltsarkanajā krāsā. Tā man radās ideja par krāsainiem eglīšu rotājumiem. Kāpēc gan tie nevar būt zaļi, dzelteni, zili? Gaume taču ir tik dažāda! Manuprāt, vienalga, ko dari, ir jāmeklē odziņa. Neko jaunu, protams, neizdomāsim, bet savu īpašo vienmēr var pielikt klāt. Vakari, īpaši rudens un ziemas tumšais laiks, ir brīži, kad adu. Tiesa, adīšanu nepārtraucu arī vasarā. Lai gan tad nav tik daudz brīvā laika, es nespēju nosēdēt mierā, rokām vajag kustēties. Šobrīd adīšana ir pārņēmusi manu sirdi, un tas ir mīļš vaļasprieks. Savulaik dejoju tautiskās dejas, šobrīd esmu paņēmusi pauzīti. Vasarā ir daudz darbu pie mājas, tad vaļaspriekiem neatliek tik daudz brīvas vaļas. Smejos, ka dziju veikalā mani laist nedrīkst, jo tikai dažreiz izdodas nopirkt to, pēc kā gāju. Ieraugot krāsu bagātību, galvā jau rodas idejas, ko varētu uzadīt. Diemžēl, lai tās visas realizētu, pietrūkst laika.
Dace atklāj, ka internets ir tā vieta, kur ļoti daudz var smelties iedvesmu un idejas.
– Apskatos vienu ideju, otru, trešo, un, saliekot tās kopā, iznāk rezultāts, kādu es to redzu. Šogad tie ir eglīšu rotājumi, bet nākamgad tas var būt jau kaut kas pavisam cits! Bumbulīšus adīt nepavisam nav sarežģīti, grūtākais ir pieķerties un sākt. Tiklīdz sāk darīt, darbs veicas ļoti raiti. Radīšanas procesā rodas savi knifiņi, kā bumbulīti labāk vai ātrāk uzadīt. Sākumā ar bumbuļu radīšanu gāja ilgi, bet tagad, kad jau raksti, valdziņu skaits ir zināmi, tos varu uzadīt stundas laikā, – iezīmē Dace Jakovļeva. – Ne tikai bumbulīšos, bet arī citos adījumos pieturos pie latvju rakstiem, zīmēm. Mēs esam latvieši, mums ir brīnišķīgas spēka zīmes. Ziemassvētki ir īpašs laiks, un, manuprāt, tie jāsvin pēc latviešu tradīcijām, kas tiek piemirstas.
– Vēl par adīšanu runājot – man nepatīk adīt vienkrāsainas, vienmuļas lietas. Galvenokārt tās ir ar latviskiem rakstiņiem. Veikalā taču mēs varam nopirkt zeķes, bet tās visas ir garlaicīgas, nekur nebūs tieši mums raksturīgie raksti. Lauteres kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvs „Ritsolis" un vidējās paaudzes deju kolektīvs „Atvasara" dejo manās adītajās zeķēs.
Košos, latvju zīmēm izrakstītos eglīšu rotājumus ir pamanījuši un novērtē arī līdzcilvēki, – stāsta Dace. – Savus darbiņus es nereklamēju. Lubānas pilsētas bibliotēkā norisinās ikgadējais amatnieku tirdziņš – izstāde. Vilnas zeķes jau ir tur nogādātas, bet būs arī bumbulīši. Pirmajā adventē biju Meirānos, kur arī norisinās tirdziņš – izstāde. Līdzi biju paņēmusi bumbulīšus. Visi ir atraduši jaunas mājas, nu atliek saadīt jaunus. Tas ir mans hobijs, lieliska relaksācija vai pat meditācija pēc ikdienas darba! Kad adi, galvā ir pavisam citas domas, ikdienas rūpes aizmirstas.
06.12.2024.