Cesvaines novada Kārkli ir RAIMONDA GUTĀNA dzimtā vieta, bet šobrīd viņš dzīvo Biksēres centrā. Savu sirdi jau daudzu gadu garumā Raimonds atdevis ornitoloģijai, kas aizrāvusi viņu kopš agras bērnības.
– Man bija seši gadi vai pat mazāk, kad radās interese par putniem. Protams, dzīvojām laukos, apkārt vistas, tītari un zosis. Un tā kā mājas putni bija tik tuvu, saprotams, turpat blakus arī savvaļas – bezdelīgas, stārķi un citi. Jaunībā satiku vienu puisi, kurš mācījās par ornitologu, es arī beidzu attiecīgu skolu, iegūstot mežkopja un meža darbu mehanizatora profesiju. Ornitoloģijā esmu kopš 1981. gada. Iestājos Bioloģijas institūtā, kur vajadzēja nolikt eksāmenu. Mani rezultāti bija ļoti labi, uzreiz saņēmu arī gredzenus un varēju sākt putnus apgredzenot. Sākumā gredzenoju ar Maskavas gredzeniem, kā jau tajos laikos, bet nu – brīvās Latvijas laikā – tas notiek ar Latvijas gredzeniem. Es putnus gredzenoju būrīšos, tos speciāli izliekot. Pats pērku tīklus un arī ar to palīdzību putniņus noķeru, lai apgredzenotu, pēc tam, protams, palaižot brīvībā. Ziemas laikā zīlītes, zvirbuļus, dzilnīšus, sarkankrūtīšus, dižknābjus, zīdastes ķeru speciālos būrīšos, kas aiztaisās ciet, bet vasarā izmantoju gan būrīšus, gan jau minētos tīklus, – stāsta Raimonds Gutāns.
Šis nav valsts apmaksāts darbs, bet gan Raimonda sirdslieta un hobijs, atalgojumu nesaņemot. Mežs pats par sevi komentārus neprasa, un ornitoloģija ir lieliska iespēja atpūtināt prātu no ikdienas un pamatdarba.
Otra aizraušanās, ko Raimonds Gutāns apguvis pašmācības ceļā, ir taksidermija jeb izbāzeņu izgatavošana, un šī profesija ikdienā ir ļoti reti sastopama. Ar taksidermiju Raimonds nodarbojas tikai un vienīgi pats savam priekam. Viņa gatavotie izbāzeņi netiek nedz pārdoti, nedz kaut kur izrādīti. Izņēmums ir tikai tās reizes, kad ornitologs dodas uz Cesvaines vidusskolu vai iepriekš arī uz internātskolu, lai skolēniem pastāstītu par ornitoloģiju, un paņem līdzi kādu putniņu, ko parādīt jauniešiem. Sevišķi liela interese ir 4.-6. klases bērniem, kuri tūlīt pēc Raimonda uzstāšanās ir klāt un uzdod jautājumus. Arī taksidermija pavada viņu ilgus gadus.
– Manā kolekcijā ir iekrājies jau diezgan daudz putnu – krīkļi, meža pīles, garkakļi, gaigalas, platknābji, cekulpīles, vairāku sugu zosis, meža un lauka irbītes, meža pūce. Izbāšanai paņemu arī putnus, kas notriekti uz ceļa, lai saglabātu tos gadu desmitiem uz priekšu. Ja negadījumā cietis plēsīgs putns, par to obligāti jāziņo Valsts mežu dienestam, ja grib putnu paturēt. Taksidermista darbs ir ļoti grūts un sarežģīts, mēģināšu īsumā pastāstīt. Pirmkārt, no putna ķermeņa jādabū nost āda ar visām spalvām, jo pēc tam jau spalvas atpakaļ nelīmē. Ādiņai jānonāk nost kopā ar apspalvojumu. Tad to mazgā, izžāvē un liek iekšā drātiņas. Es izbāzenī lieku pakulas – tā teikt pa vecai modei, bet citi liek iekšā gatavu mulāžu. Pēc tam izbāzenis jāapstrādā ar speciālu ķīmiju, lai kodes to neēstu. Man paiet divas dienas, kamēr putns top gatavs. Nav būtiski, cik tas ir liels vai mazs; darba daudz. Man šo procesu uz ātru roku parādīja internātskolas darbmācības skolotājs, kuram esmu ļoti pateicīgs. Skolotājam kabinetā stāvēja viņa paša darinātie izbāzeņi, un tie mani tik ļoti aizrāva…, – atminas Raimonds.
Taksidermista profesija ir ļoti nepopulāra, bet, ja cilvēks iemācījies to pareizi darīt, tā ir liela vērtība. Kā saka Raimonds – kāpēc gan atstāt notriektu putniņu ceļa malā, ja ir iespējams to izbāzt un ļaut dzīvot vēl vismaz sešdesmit vai septiņdesmit gadus?! Viņa izbāztais vecākais putniņš ir četrdesmit septiņus gadus vecs. Visskaistākais putns Raimonda kolekcijā ir zelta fazāns. Svarīgi gan, lai mājās nav kaķa, citādi neviens putns tur ilgi nepaliks…
24.01.2025.