Bliņas (mūsu pankūkas) Krievijā ir bezmaz nacionālā ēdiena statusā. Pie tam plaši lieto ne tikai pašas bliņas, bet arī to nosaukumu – reizēs, kad jāizsakās spēcīgi, bet pieklājības robežās.
Tām ir ne tikai ēstgribas apmierināšanas, bet arī rituāla funkcija – ziemas beigu svētkos masļeņicā tās – apaļas un karstas – simbolizē saules atgriešanos; svētkos tās patērē neaptveramos daudzumos, bet pirmo liek uz palodzes – aizgājušajiem radiem. Pareizticīgie ar tām uzsāk arī bēru mielastu. Tomēr Krievijai nav pankūku monopola, tās ir īstas pasaules pilsones, un neviena tauta nevar pretendēt uz to „radīšanu". Arheologi daudzviet atrod plakanus apdegušus akmeņus – senās „pannas"; kad Tuvajos Austrumos sāka kultivēt kviešus, Amerikā – kukurūzu un cilvēki iemācījās graudus saberzt miltos, līdz miltu un ūdens maisījuma cepšanai bija tikai viens solis. Vispār – kādi milti bija pieejami, no tādiem arī cepa. Amerikas indiāņi miltos berza savvaļas zirņu paveidu nuto, ķīnieši un japāņi – protams, rīsus.
Pirmā rakstiskā liecība ir romiešu Alita Dolcia – plāceņa no kviešu miltiem, piena, olām un garšvielām – apraksts. Tas, liekas, pildījis mūsu ātro uzkodu lomu un tirgots pat Kolizejā gladiatoru cīņu laikā. Roma krita, bet pankūkas izdzīvoja visus viduslaikus. XVI gs. sākumā Anglijā iznāca pavārgrāmata ar plašu pankūku recepšu klāstu. Mūsdienu angļi (tāpat kā franči) aizrāvušies ar plānām bezrauga pankūciņām no ļoti šķidras mīklas. Tās pasniedz kā karstu pamatēdienu vai desertu kopā ar saldinātu citronu sulu. Pankūku deserta variants ir tradicionālais Jorkšīras pudiņš. Angļu kolonistu līdzatvestā pankūku kultūra padarīja tās par ASV nacionālo ēdienu, ar tām viesus cienāja prezidents Tomass Džefersons, bet Džeimss Fenimors Kūpers bija vienlīdz slavens gan kā rakstnieks, gan kā „pankūknieks". Amerikāņu brokastis nav iedomājamas bez pankūkām, tās ir treknākas un kuplākas, jo mīklā iejauc saldo krējumu. Francijā pankūkas creepes cep vieglas un papīra plānumā. No saldinātiem kviešu miltiem ceptās pasniedz ar augļiem un ogām, pikantās griķu miltu galetēs pilda gaļu, cīsiņus, sieru, zivis. Holandiešu pannekens ir gaisīgas, to pildījums gan ir pamatīgs – kūpināta gaļa, šķiņķis, siers.
Pankūku tālākie radinieki, liekas, par radniecību kaunas un dēvējas par lavašiem, tortiljām vai kā citādi. Faktiski Dienvidamerikas tortiljas ir tās pašas pankūciņas, tikai satītas vai salocītas, pildītas ar gaļu un dārzeņiem, dažreiz apceptas. Etiopijā vietējais ēdiens inžera ir liels plācenis, uz kura izvietoti gaļas, zivju un dārzeņu gabaliņi. Tos ēd ar cita plāceņa gabaliņa palīdzību un maltītes beigās apēd gan „šķīvi", gan „karoti".
19.10.2018.