6. marta numurā bija lasāms Maritas Vikšeres ceļojuma stāsts uz Kazahstānu un Kirgizstānu. Šajā numurā – neaizmirstamā piedzīvojuma noslēgums.
– Pēc Čarina kanjona apskates devāmies uz Kolsai ezeru nacionālo parku, kur pie Kolsai ezera bija paredzēta nakšņošana teltīs. Agrā sestdienas rītā devāmies apskatīt Kolsai ezeru kalnu grupu, dēvētu par Tjanšana kalnu pērlēm, ko veido trīs ezeru kaskāde. Gājām augšā un lejā pa tūristu un zirgu iestaigātām takām, pāri koku saknēm un akmeņiem, pa stāvākām un lēzenākām nogāzēm, – atceras Marita Vikšere. – Kāpiens nebija viegls, visu laiku jāskatās, kur un kā likt nākamo soli. Ik pa brīdim dzirdējām zirgu pakavu dunoņu un nācās novirzīties nedaudz malā, lai palaistu zirgu ar tūristu mugurā. Apbrīnojama ir zirgu izturība un spēja pārvietoties pa takām.
Pēc vairāku stundu gājiena ceļotāji nonāca līdz nākamajam ezeram, un nogurums lika par sevi manīt. Takas, putekļaini ceļi, kas vijas augšup un lejup, aizveda pie unikālas dabas parādības – Kaindi ezera jeb nogrimušā meža.
– Kaindi ezers atrodas 2000 metru virs jūras līmeņa un pārsteidz ar zilganzaļo ūdeni, virs kura paveras nokaltušu koku stumbri. Kaindi ezera krastā izveidojām telšu pilsētiņu, gatavojām vakariņas, baudījām ezera ainavas. No rīta atvadījāmies no tā un ar lielajām somām plecos devāmies tālāk. Līdz pēcpusdienai bija jāpaspēj nokļūt līdz Kazahstānas-Kirgizstānas robežai. Izrādās, robežkontroles punktiem ir darba laiks, ja nokavē, nākas gaidīt līdz nākamajai dienai. Pirms Kazahstānas robežpunkta atvadījāmies no šoferīša un kājām šķērsojām Kazahstānas un tad arī Kirgizstānas robežu, – piedzīvojumos dalās Marita Vikšere. – Aiz Kirgizstānas robežkontroles punkta jau gaidīja transports, kas mūs veda uz Kirgizstānas pilsētu Karakolu. Tur kāda hosteļa pagalmā mūs sagaidīja viesmīlīgas hosteļa darbinieces, kuras ierādīja mums jurtas. Iepriekš nekas tāds nebija redzēts. Jurtas rotāja skaisti rokdarbi, krāšņi rotājumi, dažādi pinumi, vijumi. Vienkāršība un unikālais skaistums vienuviet.
Pēc viesošanās pilsētā ceļotāji apmeklēja Karakolas ielejas nacionālo parku.
– Ņēmām līdzi lielās somas, jo bija paredzēta nakšņošana teltīs pie ezera. Naktis vēsas, attiecīgi arī cimdi, cepures, siltās jakas, vilnas zeķes un visas pārējās pāris dienām nepieciešamās lietas bija jānes līdzi. Devāmies gājienā uz Terskey Ala-Too kalnu grēdu Tjanšana kalnos, kurā 3500 metru augstumā slēpjas vēl viena unikāla dabas pērle Ala-Kul ezers, tulkojumā no kirgīzu valodas – „krāsainais ezers". Tas šādu nosaukumu ieguvis, pateicoties savai spējai mainīt ūdens krāsu, mainoties apgaismojumam. Ezers stiepjas 2,8 km garumā, 500 metru platumā un 70 metru dziļumā. Gājiens bija tā vērts, visas dienas garumā mūs pavadīja fantastiskas ainavas ar spožu sauli, zilām debesīm, majestātiski zaļojošām eglēm kalnu nogāzēs, akmeņiem, šur tur akmeņus klāj neizkusuša sniega sega, starp akmeņiem laužas kalnu upju ūdeņi. Vakars pie ezera vēss. Visas līdzpaņemtās siltās drēbes pie ezera lieti noderēja, tajā brīdī nekas nešķita lieks. Ejot pa mežu, nonācām Altyn Arashan ielejā, kas ir pazīstama ar saviem medicīniskā sēra avotiem. Baudījām sēra vannas zem atklātām debesīm, atpūtinājām nogurušās kājas, bija karsta tēja, izjādes ar zirgiem, jurtas un telšu pilsētiņa. Tā bija vēl viena brīnišķīga ceļojuma diena, – atceras Marita.
Altyn Arashan ieleju no paralēlās Karakol ielejas austrumos atdala Aylanysh kalnu grēdas, kuru virsotnes ir augstākas par 4000 m.
– No visām Karakol tuvumā esošajām ielejām šī bija ļoti skaista – savvaļas ziedi, saules apspīdētas smaržojošas pļavas un zaļas skujkoku nogāzes. Katrs ceļa pagrieziens lika atkal un atkal brīnīties par neskartās dabas plašumiem, Kirgizstānas dabas skaistumu un varenību. Astotajā ceļojuma dienā devāmies uz Isikula ezeru. Isikuls ir viens no augstākajiem ezeriem pasaulē, tas atrodas 1608 m augstumā virs jūras līmeņa. Tā lieluma dēļ to mēdz saukt arī par jūru. Iekārtojāmies jurtās pie ezera izveidotajā hostelī. Lai noķertu lielāku adrenalīna devu, noteikti jāizmēģina raftings (nobrauciens ar laivu pa strauju kalnu upi) Chong-Kemin upē. Arī mēs devāmies uz raftinga vietu Chong-Kemin upē, kas atrodas 125 km attālumā no Kirgizstānas galvaspilsētas Biškekas. Skatoties vien upes mutuļošanā, likās – būs traki. Sadalījāmies divās komandās, kāpām laivās, pirms došanās straujajos upes ūdeņos uzmanīgi klausījāmies instruktoru norādījumos. Mūs sagaidīja krāce pēc krāces, mēģinājām sadzirdēt instruktora komandas: „Labais pa kreisi!", „Kreisais pa labi!", „Uz priekšu!", „Atpakaļ!", „Stop!", un visi veikli rīkojāmies ar airiem. Ūdens mutuļošana neļāva atslābt ne mirkli. Viens neuzmanības mirklis – un laiva var apgāzties. Straujajā upes ūdenī mūsu laivas kā vieglas pūkas ātri virzījās uz priekšu. Apbraucot krāces un lavierējot gar ūdenī gulošajiem akmeņiem, laiks paskrēja vēja spārniem. Brauciens bija tā vērts. Raftinga iespaidu varā devāmies uz Biškeku. Pa ceļam apskatījām unikālu vietu – krāsainos Pasaku kanjona kalnus, – iespaidos dalās Marita Vikšere.
Pēc nelielas ekskursijas un atpūtas pilsētā nākamajā dienā ceļotāji apmeklēja nacionālo parku „Ala Archa", kas atrodas aptuveni 40 km no Biškekas Tjanšana kalnu grēdā un ietver gar Ala-Archa upi esošās ielejas un kalnus.
– Nacionālajā parkā dzīvojot pat sniega leopardi, mēs gan tos savā ceļā nesastapām. Pārgājienu sākām kalnu nometnē 2200 m augstumā. Pa diezgan stāvu taku ceļš vijās caur skujkoku mežu un smaržīgām ziedošām pļavām. Pusdienu pauze pie Ak-Sai ūdenskrituma (2700 m). Dienas galamērķis bija Razik nometne (3300 m augstumā) ar nakšņošanu teltīs. No rīta ceļš veda uz 2 km attālo Ak Sai ledāju, 500 m kāpiens bija diezgan stāvs, arī bez smagajām somām pa smalkiem birstošiem un lieliem akmeņiem nav viegli. Pēc sniegoto kalnu virsotņu, kuras ir netīri pelēkas un neizskatās gana pievilcīgi, ainavas baudīšanas virzījāmies lejā pa ieleju uz nacionālā parka izeju. Atgriezāmies Biškekā, naktī devāmies atpakaļ uz Almati un lidojām uz Rīgu. Ceļojums bija galā, vēl ilgu laiku pēc šī brauciena atgriezties ikdienā nebija viegli, – uzsver Marita Vikšere.
13.03.2020.