Bioloģiski ķirbis nav dārzenis kā tā radinieki gurķi un kabači, bet gan oga. Un liela – līdz šim smagāko ķirbi (1190,5 kg) 2016. gadā izaudzēja Beļģijas fermeris Matiass Villemijns. Latvijas rekordists ir 2018. gada Luīzas Neimanes 574 kg smagais milzenis.
Ķirbim ir viena savdabība – uz viena auga zied gan vīrišķie, gan sievišķie ziedi. Par ķirbju dzimteni uzskata tropisko Centrālo Āfriku, tie ir ļoti seni augi. Iespējams, nogatavojušos ķirbjus ar sēklām citos kontinentos nogādāja upju un jūru straumes – arheologi atraduši vairāk nekā 12 000 gadu senu ķirbju mizu un sēklu paliekas Peru, 9000 gadu – Meksikā, 5000 – Ēģiptē. Ķirbjus pazina un cienīja senie grieķi un romieši, daudzas Āzijas tautas. Liekas, tie ir bijuši vēl šodien audzētie iegarenie, pudeļu formas ķirbji. Apaļo ķirbju sēklas 1492. gadā Eiropā no Kubas atveda Kolumbs – indiāņi tos kultivēja jau krietnu laiku pirms viņa ierašanās. Kolumbs tos apraksta kā būtiskāko indiāņu un acteku pārtikas augu kultūru (dažām ciltīm ķirbis pat bija svēts augs), to popularitāte nav mazinājusies vēl šodien. Vidusamerikas indiāņi tos audzēja kopā ar pupām un kukurūzu – kukurūzas stiebri bija balsts pupu stīgām, bet platās ķirbju lapas ēnoja augsni un kavēja tās izžūšanu. Kolumba atvestie ķirbji līdz ar tomātiem un kartupeļiem kļuva par eiropiešu iecienītiem pārtikas augiem, to kultivēšana, sākumā Vidusjūras reģionā, nesagādāja ne mazākās problēmas, un tie, vispirms jau piļu un klosteru dārzos, nomainīja līdz šim kultivētos pudeļveida ķirbjus. Kā daudzveidīgi lietojams un labi uzglabājams pārtikas produkts tie kļuva populāri tālajos jūras braucienos, un jūrnieku nopelns ķirbju izplatības visā pasaulē veicināšanā ir nenoliedzams. 1692. gada novembrī pirmie angļu kolonisti izsēdās Ziemeļamerikas krastā. Daudzi no viņiem ziemā izdzīvoja tikai tāpēc, ka vietējie indiāņi tos līdz ar citiem pārtikas produktiem apgādāja ar ķirbjiem, kuru sēklas nākamajā pavasarī varēja iesēt un audzēt paši, tāpēc novembra pēdējā ceturtdienā, Pateicības dienā, līdz ar tradicionālo tītara cepeti amerikāņi bauda arī ķirbju kūkas. Modi cienošie „jaunie amerikāņi" izgrebta ķirbja pusi lietoja kā formu frizūras apcirpšanai un ieguva iesauku „ķirbju galvas". Ķirbjus lietoja un lieto pārtikā un medicīnā, izžāvētus, izgrebtus tos izmantoja kā traukus. 90% ķirbja ir ūdens, bet „sausais atlikums" ir īsta dārgumu krātuve: vitamīni B, C, E, D, PP, arī retais T, kas veicina vielmaiņu organismā, lielākā dzelzs koncentrācija ēdamos augos, citas vielas, kas uztur organisma tonusu, kavē novecošanu, ārstē veselu virkni slimību. Ēdamās ķirbja sēklas ir bagātas ar cinku, kas stiprina vīrieša reproduktīvo sistēmu, sēklu eļļa ir pieprasīta gan kulinārijā, gan medicīnā.
11.12.2020.