Anīkšči ir viens no senākajiem Madonas (iepriekš Madonas rajona) ārvalstu sadarbības un sadraudzības partneriem.
Līdz šim šīs pilsētas kontekstā vairāk esam dzirdējuši par dažādām pieredzes apmaiņas vizītēm, kultūras un sporta kolektīvu savstarpējo apmaiņu, kā arī pašvaldības pārstāvju ciemošanos valsts svētku reizēs, taču par Anīkšču, kas sev piedēvē kūrortpilsētas statusu, tūrisma piedāvājumu līdz šim madoniešiem dzirdēt nācies mazāk, taču, kā pagājušajā nedēļā pārliecinājos, velti, jo Anīkšču tiešā tuvumā atrodas tāds tūrisma objekts, par kāda izveidi mēs Latvijā varam tikai sapņot.
Runa ir par pirms nepilna gada Anīkšču reģionālajā parkā atklāto Galotņu taku, kura kopš atklāšanas brīža par tūristu trūkumu sūdzēties nevar.
Vienkāršas idejas izcils izpildījums
Galotņu taka ir pirmais šāda veida objekts ne tikai Lietuvā, bet visā Austrumeiropā. Taka nav gara – vien 300 metru -, taču tās pievilcība slēpjas izvietojumā. Tā vairāk nekā 20 metru augstumā vijas starp koku galotnēm, novedot līdz 36 metrus augstam skatu tornim, no kura augšas paveras pasakains skats uz Anīkšču silu, Šventojas upes gleznainajiem līkumiem, tālām mežu galotnēm un mazmazītiņiem cilvēkiem torņa pakājē.
Takas projekta idejas autors un īstenotājs ir Lietuvas Vides ministrijas Aizsargājamo teritoriju dienests, daudz darba tajā ieguldījuši arī reģionālā parka speciālisti. Galotņu takas ierīkošana izmaksājusi aptuveni 2,7 miljonus eiro un finansēta par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, daļēji arī par Lietuvas valsts budžeta naudu. Unikālās būves konstrukcijās izmantots gandrīz 395 tonnu metāla un pusotra tūkstoša kubikmetru betona. Pēc vietējo teiktā, taka sevi jau ir atpelnījusi, lieku reizi apliecinot, ka leiši kaut kā veiksmīgāk spēj pārdot ne tikai produktus lielveikalos, bet arī savas dabas skaistumu, kurš diez ko no Latvijas ainavām neatšķiras. Tiesa, vieta takas izveidei nav gluži nejauša. Lietuvas kultūrā tai piemīt simboliska vērtība. To poēmā „Anīkšču sils" apdziedājis lietuviešu dzejnieks Antans Baranausks, kā arī šeit atrodas Lietuvas slavenākais un otrais pēc lieluma laukakmens – Puntuks.
Gan šīs vietas sili, gan Puntuks pirms pāris gadiem pat iedomāties nevarēja, cik lielas pārmaiņas te gaidāmas. Jāatzīst, tūristam piedzīvojums jau ir pati nokļūšana līdz Galotņu takai.
Sestdienā ap dienas vidu mūs jau labu strēķi iepriekš sagaidīja pirmās ceļmalā stāvošās mašīnas. Paļaujoties uz laimi, braucām tālāk, ar bažām vērojot, ka mašīnu ķēdei galu nemana. Laime uzsmaidīja, jo vairāk nekā kilometru garās jeb aptuveni 500 stāvošo automašīnu rindas galā tieši pirms mums vieni atpūtnieki sēdās mašīnā un devās prom. Lieki piebilst, ka par satiksmes kustību un kontroli šeit rūpējās pāris policistu, jo pretējā gadījumā rastos liels haoss. Pirmais, kas iekrita acīs, ir plašās ļaužu masas, kas pulcējās gan pie Puntuka, gan trīs vai četrās āra kafejnīcās (kā jau teicu, leiši māk tirgoties). Ja oficiāli tiek minēts, ka pusgada laikā taku ir apmeklējuši aptuveni 100 000 cilvēku, tad pēc redzētā var teikt, ka šogad šim skaitlim jābūt vēl lielākam, jo sestdien vien tūrisma objektā redzēju uzturamies vairākus tūkstošus cilvēku. Kaut arī tautas netrūka, drūzmēšanās, ja neskaita torņa virsotni Galotņu takā, nebija. Var piekrist tiem, kas saka, ka šādā konveijerā tā īsti takas burvību izbaudīt neizdosies, tādēļ ieteicams plānot citu apmeklējuma laiku, vēlams agri no rīta vai vēlu vakarā. Labā ziņa ir tā, ka taka ir atvērta cauru gadu, līdz ar to ir iespējams takas apmeklējumu ieplānot tā, lai pastaigu varētu izbaudīt netraucēti, pieskaroties gan koku galotnēm un stumbriem, gan ieklausoties vēja teiktajā.
Noslēdzot stāstu par Galotņu taku, svarīgi piebilst, ka tā šā gada janvārī Madridē, starptautiskās tūrisma izstādes FITUR laikā, ieguva pirmo vietu tūrisma biznesa inovāciju kategorijā (kopumā bija 109 pieteikumi), apsteidzot pārējos finālistus no Brazīlijas, Indonēzijas, Spānijas un Šveices.
Nokāpjot no takas
Anīkšči gan nav tikai Galotņu taka. Šajā pilsētā ir, ko apmeklēt un apskatīt, un viena diena var būt pārāk īss laiks, lai pabūtu visur.
Obligāts apskates objekts Anīkščos ir Zirgu muzejs. Te gan jāpiebilst, ka muzeja apmeklējuma pieredzi var ietekmēt tas, vai izmantosiet gidu vai arī savā nodabā apskatīsiet eksponātus un darbnīcas, kuru te netrūkst. Ko darīt un redzēt te pietiek, taču diemžēl uzraksti lielākoties ir tikai lietuviešu valodā, tādēļ bez gida stāstījuma daudz kas interesants var paslīdēt garām. Paralēli dažādu pajūgu, pederratu, kamanu, kariešu un citu ikdienā zirga vilktu transportlīdzekļu apskatei te, muzejā, var iepazīties ar kalēja, podnieka un audēja darbu, vērot, kā viņi veic savu arodu. Ja ir vēlme, var arī izbraukt ar ratiem vai arī pavizināt bērnu uz ponija, kurš ik pēc pāris sekundēm apstājas, lai uzēstu zāli.
Kā interesantus tūrisma objektus Anīkščos var minēt arī privāto Eņģeļu muzeju, kura kolekcija nepārtraukti tiek papildināta.
Ja kādam ar Galotņu takā sajusto augstuma izjūtu ir bijis par maz, var apmeklēt Anīkšču Sv. Mateja baznīcas torni, no kura 33 metru augstumā pavērsies brīnišķīga pilsētas panorāma.
Tiem, kas vēlas sajust ne tikai augstumu, bet arī bagātīgo Lietuvas vēstures elpu, der apmeklēt Anīkšču pievārtē esošo Vorutas koka cietok¬sni, kas savulaik bija lielākā koka pils Austrumeiropā.
Objekts, kur gribēju nokļūt, bet tā arī nesanāca, ir nesen Anīkščos izveidotā atrakcija „Piena ceļš", kas ir dažas neaizmirstamas minūtes kosmosa bezgalībā ar mainīgiem krāsu efektiem un kosmosa skaņām. Nekas, gan jau citu reizi.