Sandija Zvaigzne mācās Madonas pilsētas 1. vidusskolā, bet brīvajā laikā, kā arī vakaros, kad ir izpildīti skolas uzdevumi, labprāt gatavo auskarus no pērlītēm.
Jautāta, kā radās interese par šo nodarbi, Sandija stāsta: – Jau iepriekš biju redzējusi meitenēm interesantus auskarus un nolēmu arī pati pamēģināt tādus uztaisīt.
Informāciju, kā tos veidot, meklēju internetā. Daudz palīdzēja arī mammas draudzene, kas ar to nodarbojas jau ilgu laiku. Sākums bija grūts, neizdevās nokniebt savienojumus, auskariņi bija šķībi, bet laika gaitā daudz ko iemācījos, un šobrīd jau man šī lieta padodas daudz labāk. Materiālus meklēju internetā, kaut gan arī Madonas veikalos ir plašs piedāvājums.
Es taisu auskarus, saskaņojot materiālus un krāsas, tādus, ko pati labprāt nēsātu. Idejas meklēju žurnālos un grāmatās. Reizēm iet ļoti raiti un dienas laikā varu uztaisīt pat 20 pārus auskariņu, bet ir dienas, kad nekas nesanāk. Tas ir atkarīgs no noskaņojuma. Krāsas, kādas izvēlos, ietekmē tābrīža garastāvoklis. Ja esmu priecīga, arī pērlītes ņemu gaišas, spilgtas un krāsainas, bet, ja ir skumji – ne tik spilgtas.
Cenšos auskarus darināt tā, lai tie neatkārtotos. Manuprāt, ir jauki, ja tu zini, ka nevienai tādu nav.
Sandija šobrīd vēl mācās 9. klasē, bet jau domā par nākotni.
– Auskarus lielākoties veidoju sev, draugiem un ģimenei vai vēl kādai paziņai. Tā ir arī oriģināla dāvana.
Piemērotu dāvanu atrast ir ļoti grūti, bet es uzskatu, ka pati labākā dāvana ir tā, kas gatavota paša rokām un nāk no sirds. Katrai draudzenei varu izveidot tādus auskarus, kas viņu vislabāk raksturotu, izceltu acis vai būtu interesants akcents viņas tēlam. Kad tikko biju sākusi gatavot auskarus, vienu pārīti uzdāvināju vecmammai, un tagad viņa tikai tos auskarus vien nēsā. Tas ir ļoti liels pagodinājums, un es priecājos, ka viņai patika mana dāvana.
Mani nākotnes plāni ir saistīti ar biznesu. Jau kopš agras bērnības esmu vēlējusies kļūt par pārdevēju. Kad pabeigšu mācības vidusskolā, noteikti attīstīšu savu sapni par veikaliņu, kurā tirgošu pašas darinātās rotas. Šobrīd man tas tomēr ir tikai vaļasprieks, jo laiks jāvelta mācībām, kā nekā 9. klase nav joka lieta. Jau bērnībā mamma man stāstīja, ka, ja kaut ko ļoti vēlas, par to bieži jādomā un jāatkārto sev, tad tas piepildās. Domām ir spēks, un tās mēdz īstenoties.
Auskariņus taisu brīvdienās un vakaros, kad esmu izpildījusi skolā uzdotos mājasdarbus. Zināmā mērā tas ir veids, kā nedomāt negatīvas domas un nomierināt nervus. Ir iecere apgūt citu pērlīšu rotiņu gatavošanu. Lai gan tas ir laikietilpīgi, man patīk darīt smalkas lietas, bet vislielākais gandarījums ir, ja redzi, ka tevis darinātās rotiņas atzīst un draudzenes nēsā. Tas ir stimuls darboties un izdomāt kaut ko jaunu.
Ļoti svarīgs ir pārējo atbalsts. Mamma, vecmammas un draugs vienmēr pamudina, dalās savās idejās, kā arī atklāti pasaka, ja kaut kas man nav izdevies, – stāsta Sandija Zvaigzne.
Pērlīšu vēršana ir interesants process, bet Sandijai visvairāk patīk gala rezultāts.
Viņa turpina: – Pirms pati vēl netaisīju auskariņus, veikalos nepievērsu uzmanību stendiem, kuros stāvēja pērlītes un rotu sagataves, bet tagad man patīk tās aplūkot. Jau veikalā iztēlojos, kādi auskari būtu no konkrētajām pērlītēm vai akmentiņiem. Patīkams brīdis ir, kad auskarus var ielikt ausīs, piemeklēt atbilstīgu apģērbu un ieveidot matus, lai izceltu rotas.
Autore: AGRITA NUSBAUMA
AGRA VECKALNIŅA foto