Marija Laure, kas dzīvo Sauleskalnā, mazo pensiju piemin nevis saistībā ar ģimenes iztikšanu, bet perspektīvā – kā ar to pabarot savu sunīšu saimi, kad mazulītei labradora kucītei Brendai un sprogainajai kokerspaniela kundzītei labākajos gados Jūlei pievienojies atradenis Čabis – it kā esot laikas un vilku sugas suņu krustojums. Veterinārārste teikusi, ka precīzāk šķirni varēs noteikt, kad paaugsies, bet jau tagad, triju mēnešu vecumā, Čabis ir liels, un droši vien arī labradores Brendas (māte – robežsardzei apmācīta sunīte) apmēri būs iespaidīgi.
Bet ja runājam par Čabi – Marija Laure to pieņēmusi, izmestu ceļa malā, kā Sauleskalnā jau gadījies ne vienreiz vien. Sākumā gan vēlējusies sludināt avīzē un piedāvāt labam saimniekam, bet tad tik strauji kā kalnu upe atbrāzusies mīlestība pret dzīvībiņu, kurai, varot redzēt un just, kāds stipri nodarījis pāri. Nekavējoties vedusi sunīti pie veterinārārsta uz Madonu, kur tas sapotēts, attārpots, pat pase izsniegta. Nevienam vairs neatdošot, jo suņu puika ar lielajām ausīm esot ļoti mīļš un saticīgs, reti pieklājīgs. – Par uzturu nemaz tik daudz nebēdāju, pietiks visiem, vārīšu biezputras, gan jau arī pa kauliņam tiks katram, – sola Marija Laure.
Suņuki visi kopā atgādina raibu pupuziedu: Brenda – gaiši dzeltena, Jūle – baltsprogaina, ar nokarenām ausīm, Čabis – melnbalts, ausis – melni pelēkas. Bija tik patīkami un silti pavērot šo "ģimenīti" (Marijas Laures bērni jau lieli) laikā, kad nākas dzirdēt par baisiem notikumiem – sunīšu spīdzināšanu, nogalināšanu, un vai gan nav milzīgs pāridarījums, izmetot laukā kā nevajadzīgu mantu.
Ieskatoties sunīšu acīs, tajās atspoguļojas gan bēdas, gan prieki, uzticēšanās un mīlestība. Viņu dzīves telpa ir plašs, saulains, labi kopts pagalms, bet nakšņošana – istabā. Saimniece atzīst – rūpes tādas pašas kā par maziem bērniem – jāmāca tīrība, uzvedība, labas manieres, arī kāds darbiņš. Mīlestību gan jutīs sirds.
Autore: ASTRA ZAGORSKA
OĻĢERTA SKUJAS foto