27. novembra vakarā Augu ielā 27 jeb radošo darbnīcu centrā „MCity", jeb „Visuma centrā", jeb vienkārši „Augu ielā", savu jaunās sezonas pirmo izrādi pilnai skatītāju zālei piedāvāja improvizācijas teātra grupa „Speeele".
„Speeele" „Augu ielu" par savām mājām uzskata jau aptuveni gadu, taču izrādei nobrieda tikai nesen – kad viena no radošo darbnīcu centra telpām tika pilnībā pielāgota aktieru un skatītāju vajadzībām.
Nelielā zāle, kur pirmajā rindā sēdošie, ja vien vēlētos, varētu ar roku aizsniegties līdz aktieriem, radīja omulīgu izjūtu, novēršot stingro dalījumu aktieros un skatītājos, kas improvizācijas teātrī nebūtu pat vēlams, jo skatītājs ir daļa no izrādes. To visai aktīvi centās apliecināt arī paši izrādes skatītāji, kas enerģiski piedāvāja aktieriem gan lomas, gan notikumus, gan vienojošos tematus. Aktieru centieni, pirmo reizi spēlējot „Augu ielā", visai bieži tika atalgoti ar aplausiem, smiekliem, kas kalpoja par pierādījumu tam, ka izrāde skatītājus nav atstājusi vienaldzīgus.
To, ka publika bijusi lieliska, pēc izrādes atzīmēja arī improvizatori, pirmie kucēni acīmredzot palika nenoslīcināti. Pati izrāde, pēc vienas no „Speeeles" dalībniecēm – Nadjas Niedrītes – vārdiem, bija eksperimentāla, jo visu šo laiku aktieri ir apmeklējuši dažādas meistarklases, tajās gūtos iespaidus un idejas veduši mājup un centušies ieviest savā improvizācijā.
Tam, ka sezonas pirmā izrāde bijusi ļoti eksperimentāla, piekrita arī Banga Vējiņa, norādot, ka improvizācijas spēks ir tajā, ka tā nekad nav paredzama.
– Izrādē bija daudz kas jauns, iepriekš nerādīts. Viens no tādiem jaunievedumiem bija personīgo dzīvesstāstu iekļaušana. Mums ir doma kļūt nedaudz nopietnākiem, improvizāciju virzot ne tikai uz smiekliem. Protams, apzināmies, ka cilvēki, apmeklējot pasākumu, vēlas atpūsties un gūt izklaidi, taču improvizācija var izpausties ne tikai smieklīgajā, bet arī sāpīgajā. Vismaz tas ir tas, ko mēs vēlamies sasniegt. Vai mums tas šajā izrādē izdevās? Nezinu, – atzina Banga Vējiņa.
Viņa akcentēja, ka mājas izjūta ir lielākais improvizatoru grupas šās sezonas ieguvums – spēlēt tajā vietā, kur ikdienā norisinās treniņprocess, kur skatītājs nāk pie tevis ciemos, ir neatsverami.
Imants Pulkstenis, raksturojot izjūtas, ko sniedz dalība improvizācijas izrādē, lietoja salīdzinājumu ar peldētnepratēja iegrūšanu ūdenī.
– Improvizācijas būtība ir tevi iegrūst ūdenī – un tad kārpies ārā, kā māki, pie tam visi uz tevi vēl skatās. Neraugoties uz to, ir forši, ka esam cits citu atraduši un kopā mums iet tik labi, – par improvizatoru kolektīva ciešajām saitēm runāja Imants Pulkstenis.
Vaicāti par to, cik bieži „Augu ielā" rīkos izrādes, improvizatori paliek pie teiciena „kad sagribēsim". Sagribēšana varētu izpausties reizi vienā vai divos mēnešos, jo tikai trenēties un iztikt bez izrādēm arī nav iespējams.
Kaut arī „Speeeles" kolektīvs gadu gaitā ir stabilizējies, viens papildinājums vēl tiek meklēts.
– Mums ir nepieciešams cilvēks, kurš izrādei varētu nodrošināt muzikālo pavadījumu. Spēlēt klavieres, saksofonu, stabuli vai uz zāģa – vienalga, taču muzikālais pavadījums ir tas, kas izrādi var par 20%-30% pacelt uz augšu. Šim cilvēkam gan pašam jābūt spējīgam improvizēt, jo viņam ir jājūt izrādes gaita, – par kāda bezbailīga, muzikāli apdāvināta cilvēka meklējumiem ieminējās Imants Pulkstenis.
Improvizatorus ieraudzīt darbībā var ne tikai izrādēs, bet arī mēģinājumos.
– Labprāt aicinām cilvēkus piebiedroties mums mēģinājumos, kas notiek katra mēneša otrajā otrdienā, un ieraudzīt improvizācijas teātri no „ķēķa" puses, kā arī pašiem pamēģināt, kā tas ir, – un, ja kāds vēl netic, ka izrādes netiek iestudētas, par to pārliecināties. Šajā kontekstā man patika kāda cilvēka teiktais – „Es visu saprotu, taču to, pa kuru laiku viņi iemācās tekstu, gan nesaprotu", – nākt un iepazīt improvizācijas teātra vienreizīgumu aicināja Banga Vējiņa.