Ziemas baltā krāsa dažādās niansēs, noslēpumaini miglas vāli pār egļu mežu, dažādi dabasskati, kas iedvesmojuši gan dzimtajā pusē, gan ārzemju ceļojumos, – šī ir vien daļa no ainām, kas ieskanas INESES KRĒSLIŅAS gleznu personālizstādē Lubānas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrā (apskatāma līdz 1. aprīlim).
Jauniete atklāj, ka zīmēšana, gleznošana viņu aizrāvusi jau kopš mazotnes. Dzimusi un augusi Meirānos, ar laiku Inese uzsākusi mācības arī Lubānas mākslas skolā. Tālāk papildinājusi zināšanas Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, bet šobrīd viņa atgriezusies dzimtajā pusē. Kā pati teic – Ļaujos plūsmai un ticu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, – optimistiski pauž Inese Krēsliņa.
Daļa no Lubānas mākslas skolas nodarbībām savulaik notikušas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrā, tieši telpās, kur šobrīd izstādītas jaunietes gleznas.
– Jau tolaik sapņoju par to, ka kādreiz šeit būs mana izstāde, – viņa atminas. – Redzēt visus darbus kopā, skaistā zālē, jo mājās, istabā tie izskatās pavisam citādāki, arī krietni lielāki nekā šeit… Šis ir kā gleznu apkopojums, teju vai lielākā daļa gleznu jau ir atdāvinātas.
Šī ir pirmā personālizstāde, iepriekš esmu piedalījusies izstādēs kopā ar citiem māksliniekiem. Ir liels gandarījums un prieks, – Inese atzīst.
– Nereti gleznošana tā aizrauj, ka sevī kaut ko risinu, gleznoju un attopos, ka glezna jau gatava. Kā kura. Ir, protams, gleznas, kas prasa ilgāku laiku. Vienu gleznu nevarēju vien pabeigt divus gadus un, pat tagad skatoties, šķiet, ka gribētu vēl kaut ko papildināt, – viņa nosmej.
Visvairāk Inesi uzrunājot un iedvesmojot dabasskati. Gleznās atpazīstama Aiviekstes upe, Meirānu ceļš uz skolu, ko Inese spētu uzgleznot aizvērtām acīm, Ezerkalns. Viens no lielākā izmēra darbiem ir skats uz kalniem Tatros. Inese pastāsta, kā tas tapis:
– Pirms četriem gadiem ar māsu un brāli bijām ekskursijā. Viesnīcā, kurā palikām, bija šāds skats. Bija daudz lielisku dabasskatu, bet sapratu, ka šo es gleznošu obligāti. Sabildēju, pavadīju tur laiku, atbraucu mājās, katru dienu visu dienu gleznoju, un nedēļas laikā glezna bija gatava.
Par katru darbu ir savs stāsts un atmiņas, piemēram, ziemeļblāzmu Inese ar guaša krāsām mēģinājusi gleznot jau bērnībā. Nesanācis. – Kā es varu uzgleznot to, ko dzīvē neesmu redzējusi? Atmetu ar roku. Līdz vienu nakti sapnī redzēju ziemeļblāzmu, tik reālistisku, ka pat sapnī priecājos – beidzot to varēšu uzgleznot, – to, ka iedvesma nereti atnāk visdažādākajos veidos, atklāj Inese Krēsliņa. Tāpat par iedvesmu gleznām, kas top kā dāvana, kalpo domas par tās saņēmēju, kādu nozīmīgu notikumu viņa dzīvē. Pēdējā laikā aizrāvuši miglas skati, nedaudz "mistika". Gleznu, kurā atspoguļots Visums, iedvesmojuši krāsu toņi, to saspēle, gaismiņas.
– Visas zvaigznes, kas iemirdzas gleznā, esmu gleznojusi ar pirkstiem, jo man tā ir vieglāk gleznu sajust. Ja ieskatās, var pamanīt pirkstu nospiedumus. (Smejas.) Protams, izmantoju arī otas, bet ļoti bieži prasās krāsas izlaist arī caur pirkstiem, – vēsta māksliniece.
Jaunu iemaņu gūšanai Inese labprāt apmeklē mākslas plenērus, kur iespējams gūt jaunu enerģiju un elpu savām gleznām, jo šādas mākslinieku tikšanās reizes ir kā notikums – tas ir ne vien par gleznošanu, bet arī savstarpējo komunikāciju, sadraudzēšanos, ideju un ieteikumu apmaiņu. Turklāt dabā, nevis māju ērtumā gleznojot, esot pavisam citas izjūtas. Tā, piemēram, kāds ziemas skats tapis, arī reāli sēžot aukstumā, sniegā. Tad otas triepieni esot ar citu raksturu. – Lakoniskāki, – kopīgi nosmejam.
Tā kā janvāris aizvadīts, intensīvi gatavojoties izstādei, šobrīd Inese paņēmusi apzinātu pauzi gleznošanai. Tomēr galvā jau maļas jaunas idejas, ieceres, ko vēlas gleznot un kādas jaunas tehnikas pamēģināt.
– Šo mēnesi gleznoju tikai ar ūdens krāsām, kaut kādus triepienus, līnijas, bet neko konkrēti – vienkārši kā krāsu terapiju. Tā kā mācījos arī Lubānas mūzikas skolā, spēlēju klavieres, ukuleli, kalimbu, arī meditatīvos instrumentus. Komponēju arī kādas dziesmas, tīri priekš sevis, rakstu dzejoļus. Daudz ne, bet arī paadu, patamborēju gan sev, gan citiem. Aizrauj arī zīmēšana, veidošana, bet gleznošana ir dominējošais, – par citiem hobijiem pastāsta Inese.
Skaidrojot izstādei izvēlēto nosaukumu – "Noskaņas" -, Inese Krēsliņa vēsta, ka vēlējusies paust sevis gūtās noskaņas arī citiem. Un cik dažādi apmeklētāji tverot viņas gleznas!
– Viena un tā pati glezna kādam var šķist dzīvespriecīga, citam – drūma, vēl citam – mistiska. Ļoti dažādi. Piemēram, meža skats; it kā mazliet tumša glezna, bet kāds, uz to skatoties, saredz saules starus, kas laužas cauri kokiem, cits vairāk uztver apkārt esošo koku dziļumu. Sapratu, ka glezna principā ir kā spogulis, jo katrs redz sevi, savas noskaņas un to, uz ko fokusējas, – māksliniece secina.
Un, ja izstādes apmeklētājam kāda glezna īpaši iepatikusies, viņš to var "paņemt" uz mājām – Inese no gleznu fotoattēliem izdrukājusi kartiņas, ar kuru palīdzību izstādē gūto noskaņu apmeklētājs var aiznest sev līdzi.
17.03.2023.