Dzirdot vārdu Norvēģija, vispirms acu priekšā tiek uzburta aina ar kalniem, upēm un strautiem, alām, kurās mitinās troļļi. Zeme ar burvīgām dabas ainavām, noslēpumiem un pasaku tēliem.
Santai Daiderei šī valsts asociējas ar skaistumu acīm un mieru prātam. Santa uz Norvēģiju pirmoreiz devās pirms aptuveni astoņiem gadiem un iemīlēja šo valsti.
– Pirmo reizi uz Norvēģiju devos, lai vasaras mēnešos strādātu. Pamatdarbs bija aveņu lasīšana, bet darīju arī citus darbus. Uz šo zemi braucu līdzi draugam. Norvēģija, manuprāt, visiem asociējas ar kalniem, fjordiem, ūdeni. Arī mani ļoti uzrunāja tieši kalni. Vēl pirms došanās uz šo zemi man stāstīja, cik tur ir skaisti, iespaidīgas ainavas, burvīga daba. Vispirms ceļš veda uz Oslo. Ieraugot pilsētu, jutos vīlusies, jo tur no solītajiem kalniem nekā nebija. Tikai pilsēta ar daudzām ēkām, infrastruktūru, – atceras Santa. – Dodoties tālāk uz ciematiņu, kur mēs dzīvojām, pavērās tas skaistums, kuru es biju gaidījusi. Dzīvojām Laerdal, kas atrodas Norvēģijas ziemeļos, un tur visapkārt bija tikai kalni.
Kā atzīst Santa, katrs gads Norvēģijā ir pārbaudījums. Iepriekš uz šo valsti viņa devās kopā ar draugu, bet pagājušajā gadā līdzi brauca arī mazais dēls, kas joprojām atceras Norvēģiju un tur piedzīvoto.
– Dēls vēl arvien atceras Norvēģiju, stāsta par redzēto, jautā, kad atkal brauksim atpakaļ. Bērnam šīs zemes ļoti pietrūkst. Lai cik neticami tas būtu, bet dažādu tautību bērni savā starpā saprotas lieliski, sazinās, nepārzinot svešo valodu. Arī Niko ātri vien sadraudzējās ar norvēģu bērniem, un tagad biežs sarunu temats ir tur palikušās draudzenes, – stāsta Santa.
Lai gan uz Norvēģiju Santa dodas strādāt, tomēr tiek atrasts laiks arī apskatīt skaisto zemi.
Turpina Santa: – Brīvā laika patiešām ir ļoti maz. Bet bija brīži, kad devāmies aplūkot tuvāk kalnus. Atceros, kad uzbraucām augstu kalnos, sākumā likās, ka tas nav iespējams, bet tur ir ceļš, un tas veda uz lielu alu, kurā dzīvojot lācis. Tūristi tajā met dažādas lietas, ticot, ka tas nesīs veiksmi. Kalnu virsotnēs ir sniegs. Lai gan ir ļoti augsta gaisa temperatūra, tur vislabāk varēja izjust sniega izstaroto vēsumu. Aizraujošs skats ir, kad lejā ir zaļa zāle, zied puķes, bet virsotnes baltas. Redzēju ūdenskritumus. Arī braucieni pa kalniem bija aizraujoši. Lai nokļūtu kādā lielākā pilsētā, bija jādodas ar kuģīti gar fjordu. Jau no pirmās reizes mani ļoti pārsteidza cilvēku laipnība, izpalīdzība. Pirmo reizi viesojoties Norvēģijā, dēlam bija tikai divi mēneši. Saimnieki, gados vecāks pāris, ļoti rūpējās par mums, atbalstīja, veda dāvanas Niko. Joprojām viņi mums ir norvēģu opītis un omīte.
Norvēģija tiek uzskatīta par troļļu zemi. Paši gan nebijām apskatīties šīs tūristu iecienītās vietas, bet zinu, ka viens troļļu kalns nobruka, un tagad ir mīts, ka mājās jāved ir troļļu pāris. Ja ved tikai vienu, otrs dusmojas un dara nekrietnības.
Aizvadītā vasara arī Norvēģijā bija ļoti karsta. Lai atvēsinātos, devāmies uz fjordu, kur ūdens temperatūra ir tikai apmēram 10 grādu. Grūti ir pirmajā mirklī, kad iekāpj ūdenī. Pēc tam ir patīkami. Iznākot no dzestrā ūdens, ir silti un pat nejūti, ka tikko esi peldējies.
Blakus mūsu dzīvesvietai bija briežu dārzs, kur vakaros devāmies pastaigā, barojām dzīvniekus un guvām mieru.
Jautāta, vai arī šogad ģimene dosies uz Norvēģiju gūt jaunu pieredzi un iespaidus, Santa atzīst: – Strādāt gan es nevēlos, bet labāk iepazīt šo valsti gan. Norvēģija man ļoti patīk. Tur ir tik daudz vietu, ko redzēt, gūt atmiņā paliekošus iespaidus. Pirmajos gados bijām aizbraukuši uz vietu kalnos, kur ir uzbūvēts stikla tilts, ejot pa to, redzi visu, kas ir zem kājām, saproti, cik augstu esi. Uz šo tiltu vēlos aizvest arī dēlu un parādīt dabas burvību. Netālu no vietas, kur bijām apmetušies, bija sena melnā baznīca. Ļoti vēlos to redzēt dzīvē. Arī pilsētām ir savs skaistums – dažādas celtnes, arhitektūra, bet mani vairāk vilina daba, kalni. Laiku pa laikam redzu dažādus tūrisma piedāvājumus, citu ceļotāju bildes. Esmu pārliecināta, ka man nederētu ceļošana, guļot pludmalē vai baseina malā. Man nepieciešama kustība, skaisti skati. Tāpat braucot kaut kur, arī pa ceļam var ieraudzīt interesantas lietas, aizraujošus skatus. Tā bija, kad braucām uz Norvēģiju caur Igauniju. Pa maziem ceļiem, cauri ciematiem, pilsētiņām. Tepat kaimiņu valstīs ir daudz, ko redzēt, jābūt tikai vēlmei kaut kur doties. Šogad ir vēlēšanās doties vēlreiz uz Lietuvu. Pirms kāda laika bijām „Dino Zoo". Parks bija interesants, daudz redzējām un šo braucienu vēlamies atkārtot.
Santa piebilst, ka, lai gan ir grūti būt prom no mājām, tomēr Norvēģija viņai sniedz mieru.
– Iespējams, tā ir daba, kalni, bet tur jūtos mierīga. Es aizmirstu visas problēmas. Cilvēku attieksme mani iedvesmo, valsts labklājība. Jauki ir aizbraukt, padzīvot kādu brīdi, atpūsties. Smelties mieru un radīt pārmaiņas dzīvē. Ir vērtīgi kaut kur doties, lai aizbēgtu no rutīnas, – pārliecināta ir Santa Daidere.
28.02.2020.