Mēs esam koka zari, bet mūsu saknes ir vecāki un vecvecāki. Pati lielākā vērtība ir dzimta, kas no paaudzes paaudzē veido vēsturi un tajā pat laikā arī nākotni. Ir gods dzīvot dzimtas mājās, saglabāt tās un visu, kas saistīts ar dzimtas dzīvi un ikdienu.
Mārcienas pagasta "Plaucos" senatnīgā klētiņā ir iekārtots muzejs "No senatnes līdz vakardienai", kas vēsta par stipro Teteru dzimtu, kas daudzu gadu desmitus ir dzīvojuši šajā mājā. RŪTA CIPIJA teic, ka muzejs nekad nebeidzas, jo pat vakardiena ir vēsture un muzeja krājumu var papildināt katru dienu. Otra raksturīgā iezī-
me – muzeja krājums veidots tikai no "Plaucu" mājām, kas vēsturiski tur ir sakrājies.
– Trešā šī muzeja iezīme vairāk attiecas tieši uz darbarīkiem. Rīki ir noņemami un tos joprojām ir iespējams izmantot veicot dažādus darbus, – pastāsta muzeja iekārtotāja Rūta. – Visi eksponāti ir savākti tepat mājā, garāžā, klētī. Šajā vasarā muzejs piedzīvoja atvēršanas svētkus. Viena muzeja daļa ir veltīta seniem vēsturiskiem dokumentiem, kas patiešām ir īsta vērtība. Neliels stūrītis ir atvēlēts kovida laikam, jo tā aktīvā fāze jau ir vēsture. Turpat līdzās ir bioloģijas burtnīcu izgriezumi no tā laika, kad mana mamma mācījās Alūksnes ģimnāzijā. Burtnīcu bija skāris laika zobs, bet to, kas bija saglabājies, izliku muzejā. Vēl kāds interesants stāsts ir par apģērba etiķetēm. Savulaik šajā mājā dzīvoja mana māsa ar vīru. Viņa bija šuvēja. Pavisam nesen atradu maciņu, kurā māsa bija krājusi šīs šiltītes. Pavisam jauns eksponāts ir arī nozīmītes. Tomēr liela daļa muzeja krājuma ir mainīga, īpaši fotogrāfijas.
Katram muzeja eksponātam ir savs stāsts un atmiņas, ko tas nes līdzi.
– 40. gados, kad mainījās varas, mamma saņēma ziņu, ka, ja nesāks kopt lopus, mājā ienāks citas ģimenes. Mamma to nevarēja pieļaut. Muzejā simboliski esmu attēlojusi to laiku dzīvi. Nereti mammai tika dāvinātas smaržas, bet visas pudelītes joprojām ir pilnas. Dzīve bija smaga kā svaru bumba. Kad atnāku uz klēti, iesmaržojos ar šīm smaržām. Savukārt tēvs strādāja Madonā, 6. ceļu būvē par virpotāju. Viņš ļoti labi strādāja ar koku un metālu. Kā jau saimniecībā, bija daudz jāravē. Pie sienas redzamas trijnagas, kurām kāti salūzuši, tie notīti, lai varēja veikt savu funkciju. Darbarīku stāvoklis ir smagā darba liecības. Ģimenē bijām trīs bērni, visi smagi strādājām, – atminas Rūta Cipija. – Visus šos rīkus esmu sistemātiski izkārtojusi – sākas ar cirtņiem, kas tika izmantoti āra smagajiem darbiem, turpinās ar dažādām dakšām, pāriet uz iekšas darbiem – ēvelēm, urbjiem, zāģiem, mērinstrumentiem utt. Tālāk dažādas izkaptis. Noslēdzošie ir darba rīki, kas tika izmantoti mājā. Mamma pati cepa maizi, un vienmēr mums mājās bija svaigi cepta maize. Savu vietu muzejā ir atradusi maizes lāpsta, mente, sijājamais sietiņš.
Savu īpašo vietu muzejā radušas liecības par Teteru dzimtu. Tās ir senas fotogrāfijas, dokumenti, bet ir arī kas pavisam jauns – dzimtas ģerbonis.
– Man pašai ļoti patīk ceļot. Savulaik uzsāku apceļot Lietuvas, Igaunijas un Latvijas pilis un muižas. Katrā no tām sastapos ar ģerboņiem. Pētīju, fotografēju, klausījos stāstos par tiem un izdomāju, ka arī mums vajag savas dzimtas ģerboni. Pati to uzzīmēju, domājot, ka tur tiek attēlots viss, kas saistīts ar šo dzimtu, lai to atpazītu savi cilvēki. Tomēr es neko nezināju par tādu zinātni kā heraldika. Pieteicos uz konsultāciju. Gaidot tikšanos, uzzināju, ka Imantam Lancmanim ir liela monogrāfija par heraldiku. Lasot sapratu, ka neko par heraldiku nezinu un ģerbonis ir izveidots pilnīgi nepareizi. Uz konsultāciju devos, sazinājos ar mākslinieku un uzzīmējām mūsu dzimtas ģerboni. Vēlāk tika uzsākts projekts, kura ietvaros tika izdotas grāmatas par dzimtu ģerboņiem. Tajās ir arī "Plaucu" Teteru dzimta. Savukārt manis veidotais iedomātais ģerbonis kļuva par mūsu mājas zīmi. Tas bija liels darbs mūsu dzimtas saglabāšanai, – prieku pauž Rūta Cipija. – "Plaucos" mēs dzīvojam ļoti sen, un šeit ir saglabājušās daudz senās lietas. Galda atvilktnē, kas joprojām atrodas mājās, glabājās senās fotogrāfijas un atklātnes. Tās sakārtoju albumā, bet pagājušā gada sākumā nolēmu šīs senās atklātnes pētīt un aprakstīt, bet pēc tam tās izdevu grāmatiņā. Šajā vasarā katrs, kas bija ieradies uz manu ballīti, saņēma šo grāmatiņu. Tā atrodas arī Nacionālajā bibliotēkā.
Dzimtas mantojums nepavisam nav mērāms naudā. Tās ir atmiņas.
– Manā krājumā ir saglabājušās senas bībeles, kas dāvinātas maniem vecvecākiem un vecampapam. Reiz pienāca brīdis, kad mājai draudēja vientulība, mēs ar vīru apņēmāmies darīt visu, lai saglabātu vietu un māju. Tajā pašā laikā es sāku veidot šī perioda vēsturi, – atzīst Rūta. – Pateicoties tam, ka vectēvs un mamma glabāja lietas, nevis tās izmeta un iznīcināja, ir iespēja izveidot muzeju, kas ir nozīmīgs mūsu dzimtai. Tā ir zūdošā Latvija un kādam tā ir jāsaglabā vismaz atmiņās.
06.09.2024.