Jau kopš agras bērnības mans sapnis ir redzēt Franciju, īpaši Parīzi, bet liekas, ka nu esmu solīti pretī sava sapņa īstenošanai, jo pavisam nesen paviesojos Nīderlandē.
Kamēr Latvijā vēl īsti nebija sācies pavasaris, es jau iesoļoju vasarā, jo, tiklīdz izkāpu no lidmašīnas Diseldorfā, sajutu tās reibinošo smaržu. Lai mazliet vairāk sajustu vasaru, kamēr gaidīju nākamo transportlīdzekli, nolēmu apskatīties lidostas pilsētiņu un ieelpot burvīgās ziedu smaržas. Tā kā lidosta ir iekārtota vietā, kur agrāk bija kara bāze, joprojām tur ir apskatāmi dažādi ieroči un lidmašīnas.
Tālāk ceļš veda uz Vērti, kur viesojusies esmu jau iepriekš. Tā kā ceļu ir daudz, šoreiz braucu pa mazu lauku ceļu un apskatīju ainavu. Visapkārt vēja ģeneratori, rapša un kartupeļu lauki. Esot uz zemes, viss izskatās tik vienkārši, bet no putna lidojuma var redzēt, cik katra vaga taisna. Liekas pat, ka kāds ar lineālu tur visu nomērījis. Viss tik taisns un ģeometriski precīzs. Pat mājas. Tās kā sēnes satupušas līnijās, bet katrai ir sava vizītkarte – interesanta mājas norāde, mākslinieciski veidotas puķudobes un dzīvžogi. Un katrā pagalmā kāds dzīvnieks, ne suns vai kaķis, bet ponijs, lama vai pāvs. Bieži sastopami tur ir arī fazāni.
Braucot uz Vērti, visvairāk pārsteidza aizaugušās ceļmalas. Vietām mājas ieskāva milzīgi krūmu džungļi. Lai arī pie mums dziļos laukos ir tādas vietas, bet tik augsti attīstītā valstī tas man bija pārsteigums. Ziedēja kastaņas un akācijas. Un bija sajūta, ka esmu mājās. Pirmajās dienās laiks bija silts un saulains, bet pēc tam, kā jau vienmēr, kad ir atvaļinājums, lija lietus. Bet tas bija tik silts.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 20.06.2009.
Autore: AGRITA NUSBAUMA