Šobrīd, kad sola lielos mīnusus, jo sevišķi noder siltie adījumi. Madonietes BAIBAS BIRSTIŅAS adītie cimdi izceļas ne tikai ar praktiskumu, bet arī patriotisku rakstu, kas ņemts no Lielvārdes jostas.
Baiba atklāj – kā jau visas meitenes, adīt iemācījusies skolas laikā, taču atšķirībā no daudzām adīt savam priekam turpina arī dzīves gaitā. Ar cimdiem apadīti mājinieki – vīrs Kalvis, bērni Meldra un Andris, tāpat arī tuvākie radi un draugi. Kaut arī ģimenē ir daudzas adītājas, Baibas adītajiem cimdiem ir sava odziņa.
– Rakstu ņemu no Lielvārdes jostas – internetā sameklēju attēlu, fragmentu no tā pārnesu kā zīmējumu cimdu rakstam. Sarēķinu valdziņu skaitu un attiecīgi – cik valdziņu ar kuru krāsu jāada, lai veidotos raksts. Nav tas nemaz tik vienkārši, piemēram, lielais zīmējums, pēc kura sanāk raksts trim cimdu pāriem, tapa aptuveni trīs dienu laikā, – Baiba stāsta.
Iespējams, Lielvārdes jostā ietverts kāds īpašs kods, ne velti šī etnogrāfiskā tērpa sastāvdaļas nosaukumu zina teju vai katrs latvietis. Josta ir īpaši grezna, tādēļ tās noaušana bija īsts pārbaudījums audējām. Tāpat arī, šo rakstu ieadot cimdos, rūpīgi jāskaita valdziņi. Baiba dalās pārdomās: – Interesantākais jau arī ir tas – redzēt, kā dzīvē izskatīsies uzzīmētais raksts. Ar Lielvārdes jostas rakstu aizraujoši ir tas, ka šis raksts vienmēr veidojas unikāls un interesants. Auseklītis, Zalktis, Laimas zīme… katra no tām, šķiet, iedod cimdiem arī savu stāstu. Adu tā, lai zīmējums, saliekot cimdus blakus, turpinātos gan no plaukstas virspuses, gan apakšas. Protams, ir mēģināta arī vienkāršākā versija, kad Lielvārdes jostas raksts ir tikai no augšas, bet otrā pusē – divi balti, divi sarkani valdziņi.
Viena cimdu pāra noadīšanai Baibai aiziet vidēji piecas dienas. Ir jau arī pa kādai kļūdiņai, jo profesionāle galīgi neesot, piemēram, gadījies noadīt mazliet par ciešu, un sanākuši cimdi pavisam mazai rociņai – bērnu izmērs, viņa smejas. Gadoties, protams, arī, ka valdziņš vai raksts ne tā aizgājis, tad noadītais jāizārda un jāada par jaunu.
– Eksperimentēju gan ar dažādu krāsu salikumu, gan dzijas biezumu. Ir bijis, ka domāju adīt vīriešu cimdus, bet paņemu pārāk plānu dziju, un sanāk sievietes rokai piemērotāks pāris. Arī – ja samaina vietām, kad izmantoju balto, kad sarkano krāsu, tas pats raksts izskatās jau pavisam citādāk, – pastāsta Baiba.
Jautāta, vai varbūt piedalās arī rokdarbu tirdziņos, viņa vērtē, ka Latvijā ar rokdarbiem, šķiet, ir grūti nopelnīt, jo sevišķi, ja dienas lielāko daļu pavada, auklējot divus mazus bērnus. Baiba teic: – Cik skatos tirdziņos – skaisti cimdiņi, ar trim krāsām, kas ir sarežģīts, rūpīgs darbs, un maksā tikai padsmit eiro. Varbūt adītājām roka jau tā ietrenēta, ka viņām tas ļoti ātri iet, tomēr šķiet, ka latviešu maksātspēja nav tāda, lai spētu šo darbu pilnībā novērtēt un meistaram savu atpelnīt. No otras puses – ja ir laiks tikai tam, arī darbs iet ātrāk un noteikti ir patīkami nopelnīt ar savu sirdslietu. Katrā ziņā es adu tikai savam priekam un lai apdāvinātu tuviniekus, radus, draugus.
Vai tiek adīts arī kas cits, bez cimdiem? – Diemžēl zeķes, konkrēti papēdi, nemāku adīt. Vīrs bieži vilnas zeķes nēsā, tās ātri arī nodilst, tad skan pārmetumi manā virzienā: „Redz, varēji zeķes adīt!" Man atkal žēl būtu – tik ilgs laiks pie tā pavadīts, un pāris nedēļās nonēsājas (smejas). Toties cimdi var ilgāku laiku kalpot, ja vien nēsātājam nepazūd.
Baiba rāda arī pašas tamborētu sēžamo pufu – tam var atārdīt maliņu, lai izņemtu pildījumu, izmazgātu vai papildinātu to. Iekšā salikti dažādi atgriezumi, lupatiņas un tamlīdzīgi. – Tagad gan rēķinu, ka laikam jau lētāk būtu bijis nopirkt gatavu, jo dzija mēdz būt gana dārga. Tāpēc mēģinu ķert akcijas, ir vecās dzijas, ko mamma atdāvina vai kas paliek pāri no citiem adījumiem.
Šobrīd jauns eksperiments – Baiba veido trafaretu, ar ko uz sienas arī varētu uzkrāsot Lielvārdes jostas rakstu. Lai gan nav gājusi mākslas skolā, zīmēt un radoši darboties viņai vienmēr paticis. – Ja vien uznāk iedvesma un sagribas ko radošu, tad jau tikai jādara, – viņa lakoniski secina.
23.02.2018.