Pirmie zīmuļi bija vienkārši pie kociņa piesiets grafīta gabaliņš.
Taupīgie vācieši XVII gs., lai samazinātu izmaksas par dārgo, no Anglijas eksportēto grafītu, izveidoja mums pazīstamo zīmuli – koka caurulīti piepildīja ar lētu maisījumu no sīkiem grafīta gabaliņiem, sēra un antimona. Zīmuļi kļuva ļoti populāri, bet līdz ar to radās nepieciešamība pēc veida, kā no papīra nodzēst nevajadzīgus vai nepareizus tekstus un līnijas.
Tik pierastās dzēšgumijas rašanās bija tikai blakus efekts liela mēroga atklājumam, kas praktiski izmainīja pasauli, – gumijas ražošanai, vulkanizējot kaučuku. Ilgu laiku zīmuļa pēdu nodzēšanai no papīra izmantoja baltmaizes mīkstumu. Un būtu turpinājuši tā darīt, ja 1770. gadā angļu inženieris Edvards Narns nebūtu mēģinājis nodzēst uzrakstīto ar aiz izklaidības no galda paņemto kaučuka gabaliņu. Pārsteigts viņš ieraudzīja, ka šī viela svina zīmuļa pēdas dzēš ne sliktāk par maizi. Sapratis, ka var nopelnīt, Narns sāka dzēsēju pārdot par visai augstu cenu – puscollu lielu kaučuka kubiņu par 3 šiliņiem (Ziemassvētku zoss tolaik maksāja 12 šiliņus).
Kaučuks Eiropā ienāca tikai pēc Amerikas atklāšanas, bet Vidusamerikas indiāņi jau pirms 3000 gadiem prata ne vien iegūt kaučukaugu sulu – lateksu -, bet arī ar vairākām metodēm to ķīmiski apstrādāt. Pievienojot dažādā koncentrācijā vīteņauga ipomejas sulu, tika iegūts gan izturīgs, ūdeni atgrūdošs materiāls sandaļu zolēm, gan ļoti elastīgs – spēļu bumbām. Tīru lateksu indiāņi izmantoja dažādu priekšmetu, piemēram, māla un koka trauku, salīmēšanai. Viņi arī prata pasargāt kājas no mitruma, vienkārši tās iemērcot lateksa sulā un ļaujot tai sacietēt.
Bez dārdzības kaučuka dzēšamajam bija vēl viens trūkums – tas viegli drupa sīkos gabaliņos. To labot izdevās tikai 1839. gadā, kad Čarlzs Gudjirs atklāja kaučuka vulkanizācijas – dabīgā vai sintētiskā kaučuka pārvēršanu gumijā – tehnoloģiju. Pasauli pārņēma gumijas bums, bet dzēšgumija jau XIX gs. beigās kļuva par pašu ejošāko kancelejas preci.
Protams, tūlīt radās arī kolekcionāri. Šķiet, pašai jaunākajai mūsdienu kolekcionārei anglietei Hannai Vokerai septiņu gadu vecumā kolekcijā jau bija 1500 dzēšgumijas. Rekords gan pieder vācietei Petrai Engelsai, kurai 27 gadu laikā izdevies savākt vairāk nekā 20 tūkstošus dzēšgumiju no 112 valstīm. Kolekciju veidot viņa sākusi deviņu gadu vecumā.