Tumšie gada mēneši ir īstais laiks, kad vairāk ir iespējams pievērsties saviem vaļaspriekiem, kuriem vasarā tiek atlicināts pavisam maz laika. Bet, ja tā ir patiesa sirdslieta, tai vienmēr tiks atrasts kāds piemērots brīdis.
Tamborējumi un citi rokdarbi ieņem īpašu vietu Kintijas Melderes dzīvē, jo brīvie brīži aizrit, radot ko īpašu un skaistu.
Kā jau daudzas meitenes, skolas laikā arī Kintija nepriecājās par mājturības stundām, īpaši tām, kurās bija jādarbojas ar rokdarbiem.
– Kad mācījos Liezēres pamatskolā, mājturības stundās mums bija jāmācās gan adīt un tamborēt, gan šūt un izšūt, kā arī jāapgūst daudz citu rokdarbu. Bija mācību stundas, kad nācās adīt zeķes. Vēl tagad atceros, ka palūdzu omei, lai viņa uzada manā vietā, jo tas likās tik sarežģīti. Domāju, ka nekad neko tādu nedarīšu, tas nav domāts man. Manuprāt, tā tajā laikā uzskatīja daudzas meitenes. Viņas tāpat lūdza palīdzību savām vecmammām un mammām, – uzskata Kintija.
– Gadiem ejot, ik pa laikam ķēros pie rokdarbiem. Tuvos un mīļos cilvēkus sveicu dzimšanas dienās, vārda dienās, Ziemassvētkos ar pašas radītām dāvanām. Esmu izmēģinājusi visdažādākās tehnikas, piemēram, scrapbook (grāmata no dažādiem papīru veidojumiem, locījumiem). Tapuši ir arī origami dzīvnieciņi, bet tas ir ilgs darbs, kamēr saloka papīru. Zīmēju uz koka. Kāzām izgatavoju amatu medaļas. Tas viss pieder pie rokdarbiem un, protams, vēl daudz kas cits. Visu izmēģināto un meistaroto pat nevar atcerēties. Esmu pārliecināta, ka vēlme un talants darboties radoši noteikti man ir no omes. Viņa jaunībā šuva sev kleitas un turpina šūt arī tagad. Tāpat viņa ada ļoti skaistas lietas – maučus, zeķes, cimdus, džemperus, vestes utt.
Vēlme darboties radoši, atklājot savus slēptos talantus, mācīties un apgūt jaunas tehnikas Kintijai bijusi vienmēr, tāpēc pašmācības ceļā apgūtās prasmes un zināšanas viņa vēlējās papildināt. Šobrīd plašā klāstā tiek piedāvātas dažādas meistarklases, aptverot daudzveidīgu rokdarbu klāstu. Ikvienam gribētājam atliek tikai izvēlēties sev vēlamo un interesējošo. Kintija izvēlējās rokdarbnieču pulciņu, kurā piedāvāja apgūt dažādas tehnikas.
– 2018. gadā sāku iet uz rokdarbnieču pulciņu, kur ļoti talantīga pasniedzēja mums mācīja adīt, šūt, tamborēt, filcēt. Visu par un ap rokdarbiem. Kad nonācām līdz tamborēšanai, sapratu, ka man tas ļoti labi padodas. Lai gan man ļoti patika visas nodarbības un tajās apskatītās tēmas, iegūtās prasmes, tamborēšana šķita vistuvākā un aizraujošākā. Mums mācīja tamborēt, adīt šalles. Nāca Ziemassvētki, un es visām savas ģimenes dāmām uztamborēju šalles. Nenoliegšu, ka priecājāmies ne tikai pašas, bet visi radi. Citu prieks sniedz gandarījumu censties un radīt prieku pārējiem. Līdz ar to ir vēlēšanās darīt arvien vairāk un vairāk. Tajā laikā tapa arī mani pirmie tamborētie Ziemassvētku eņģelīši. Ar pasniedzējas padomiem, ieteikumiem un palīdzību tika īstenots kāds mans radošais darbs – tamborētais zaķis. Un tas tik ļoti aizrāva, ka nākamais tapa lācis. Vēlāk sāku tamborēt bērniem zaķēnu miega lupatiņas, – pastāsta Kintija Meldere.
Rokdarbi ir tā lieta, kas mēdz aizraut, jo ir tik daudz dažādu ideju, kuras gribas izmēģināt, īstenot. Ir pieejami žurnāli, kuros rokdarbnieces dalās ar savu veikumu. Arī internetā apskatāmas neskaitāmas idejas. Tas ir stimuls mēģināt, apgūt jaunas zināšanas un pat radīt ko savu.
Tā uzskata arī Kintija un norāda, ka arī pašai padomā vēl tik daudz tamborējumu ideju, kuras noteikti vēlētos īstenot.
– Dažreiz acis žilbst no skaistuma, kas redzams dažādos žurnālos un interneta vidē. Lielākoties tur tiek atrastas ierosmes. Tā kā tamborēšana man šobrīd ir ļoti tuva nodarbe, šajā virzienā vēlos īstenot arī jau noskatītas idejas. Atzīšos, to ir daudz. Atceroties skolas laikus, kad mājturība nebija man tuvs priekšmets, tagad ar lepnumu varu teikt pamatskolas mājturības skolotājai Ilgai, ka zeķes nu jau adu pati, –
smejas Kintija.
Rokdarbu darināšanas mirkļi ir tie, kad var aizmirst apkārt notiekošo un veltīt laiku sev, saviem vaļaspriekiem. Tamborēšana darbojas kā meditācija. Bet, tāpat kā citās jomās, arī rokdarbi ne vienmēr izdodas. Gadās, ka pazūd valdziņi, iecerētais raksts neiznāk. Šādi brīži gadās arī Kintijai, bet viņa ir pārliecināta, ka nedrīkst padoties.
– Protams, pirmā reakcija mēdz būt ļoti nervoza, kad iesākto darbu gribas mest prom un neturpināt. Šādās reizēs jāsaņem sevi rokās un nekādā gadījumā nedrīkst apstāties. Šādās situācijās lielu paldies varu teikt vīram, viņš ir tas, kurš redz pārdzīvojumus par neizdevušos tamborējumu, mierina un atbalsta. Viņš ir pirmais, kurš redz manu darbu galarezultātu. Paslavē, no vīra es saņemu lielu stimulu turpināt un nepadoties. Tas silda sirdi un liek arī turpmāk iepriecināt. Ja labi grib un pacenšas, tad izdodas viss, kas ir iecerēts.
10.01.2020.