„Kauderkalns” ir GUNTAS SANDERES dzimtās mājas, kurās top viņas austie skaistie paklāji, šūtās segas, spilveni, adītās zeķes un skaistās gleznas. Guntas pagalmu visos gadalaikos ieskauj krāšņi ziedi, un no tā paveras burvīgs skats uz apkārtējiem laukiem, mežu, aiz kokiem paslēpušos Visagala ezeru un mierīgo Aivieksti, kur rudens vakaros mīt balti miglas vāli. Šo idillisko vietu bieži apciemo pāris stirnu, bet ziemā atlido putni, lai mielotos pie mājas esošajā barotavā. Starp saviem neskaitāmajiem darbiem Gunta prasmīgi iemūžina apkārt valdošo dabas skaistumu fotogrāfijās.
– Nemaz neesmu lāga domājusi, cik ilgi nodarbojos ar fotografēšanu. Tas varētu būt 1984. gads, kad bērni jau bija paaugušies, es arī ap to laiku braucu pirmajā ekskursijā. Kopā ar bērniem attīstījām fotofilmiņas, iemūžināju arī ģimeni dažādos pasākumos. Mans pirmais tālākais brauciens bija uz Krieviju, tur šo to uzbildēju, bet patiesā aizraušanās ar fotografēšanu sākās tieši Kaukāzā. Gribēju iemūžināt tos skatus, ko vēlos atcerēties visu mūžu. Vēl un vēl pārcilāju šīs bildes, un, tās aplūkojot, joprojām ir sajūta, ka esmu tur. Pateicoties fotogrāfijai, mirkli var pārvērst atmiņā. Tomēr jāatzīst, ka fotoattēlā nav iespējams ietvert tās emocijas, ko esmu sajutusi attiecīgajā brīdī. Lai izjustu un atcerētos konkrēto momentu tik spilgtu, kāds tas bija, ir jābūt klātesošam, – stāsta Gunta Sandere.
Esot pensijā, viņa var atļauties darīt to, ko sirsniņa kāro, – fotografēt, no bildēm veidot paklājus. Nu jau būs apmēram astoņi gadi, kopš Gunta ar to nodarbojas. Daudz bilžu viņa cenšas attēlot paklājos, tapušas arī gleznas.
– Man patīk iemūžināt dabasskatus – miglu, ūdeņus, debesis. Elpu jo īpaši aizrauj ainavas, kas vērojamas lietus un miglas laikā. Ļoti daudz manās bildēs redzami putni – vanagi, žagatas. Ir izdevies „noķert" arī kādu lapsu, bet viņas vienmēr ir pārāk tālu, un, kad es mēģinu notvert kadru, dzīvnieciņi jau pazūd skatienam. Pēdējā laikā fotografēju ar telefonu, bērni izvēlējās tādu, kam spēcīgāka kamera, un sanāk gana labas fotogrāfijas. Vakaros un rītos, kad var baudīt skaistus skatus, dodos fotomedībās. Uz Oskara Kalpaka kapiem ved kļavu aleja, un tur vērojamie dabasskati ir vienkārši fantastiski – arī lūkojoties uz Aivieksti un Visagala ezeru. Manu vecvecāku mājas atrodas pateicīgā vietā, kur dzīvoju jau vienpadsmit gadus. Esmu cēlusies piecos no rīta, lai sagaidītu saullēktu, un gaidījusi vakarstundas, lai pieredzētu saulrietu.
Visbiežāk bilžu un gleznu autoriem starp saviem darbiem ir kāds sirdij tuvāks un mīļāks, tāpēc vaicāju Guntai, vai starp daudzajiem tūkstošiem kadru ir tāds, kas dziļāk iemājojis atmiņā vai dvēselē. Uz to kundze atbild – izdalīt gan nav iespējams, bet starp visiem fotomirkļiem tuvāki ir miglas skati. Tomēr īpaši izceļamu bilžu nav, jo mīļas ir visas.
Pērn Lubānas pilsētas bibliotēkā bija apskatāma Guntas rudens fotoizstāde „Mana Latvija ar skatu no Kauderkalna" – mierīga, krāsaina un īpaša. Līdz šim Guntas Sanderes fotogrāfijas nav bijušas apskatāmas plašākai publikai. Viņa ar Lubānas pilsētas bibliotēkas vadītāju Ingunu Kaņeponi runājušās, ka janvārī interesentus priecēs ziemīgās bildes. Ja apkārtējiem redzētais patīk un spēj viņus aizraut, tā ir pati lielākā balva – tā teic Gunta.
– Tā aplam nekad nav bijis, ka man nav noskaņojuma fotografēt un negribas to darīt. Došanās dabā un kadru „ķeršana" ļauj smelties iedvesmu. Manai mājai ir viengabala logi, līdz ar to pat nav jāiziet laukā – bildes top un dabu varu baudīt, neizejot no mājas. Pilsētās neko tādu nav iespējams ieraudzīt – to ar lauku ainavu nevar salīdzināt. Fotografēšana man nozīmē mirkļa baudījumu – ja esmu paspējusi notvert to kadru, ko esmu gribējusi, un tas ir izdevies – tā ir īsta laime un gandarījums.
09.01.2026.