Nesen Bērzaunes pagasta trušu dārza "Sveķi" atklāšanas svētkos iekārtotajā izstādē "Pārsteigums" varēja aplūkot arī Edītes Eglītes rokdarbus.
Izstādē bija apskatāmi tamborējumi: sedziņas, salvetes, galdauti, arī aizkars ar 1937. gadā žurnālā "Mājas Draugs" noskatītu musturu, adīti cimdi u. c. skaistas un praktiskas lietas.
– Aizkars iztamborēts mēneša laikā. Žurnālu glabāju kā lielu dārgumu, jo tā ir piemiņa no tēta, un tur ir labi padomi, – saka Edīte Eglīte.
– Esmu dzimusi madoniete, bet tagad jau – bērzauniete, 20 gadu – saimniece. 1945. gadā sāku iet skolā. Dažādas prasmes sāku apgūt un pieprotu jau no 6 gadiem.
Pirmais darbs man bija lelles cepure. To 1. klasē iztamborēju vienai meitenei, un pirmā alga man bija konfektes, ko nopirka meitenes mamma, – īsumā atmiņās pakavējas Eglītes kundze.
Rokdarbniece stāsta, ka viņai vienlīdz mīļi ir visi darbi: adītie cimdi, tamborētās sedziņas un galdauti, pat pašas rokām darināts apģērbs no lina diegiem.
Rokdarbiem vienmēr tiek atrasts laiks, īpaši tiem piemēroti garie rudens un ziemas vakari.
Uz vaicājumu par to, no kurienes nāk interese par rokdarbiem, Eglītes kundze atklāj: – Talanta dzirksti esmu saņēmusi mantojumā no tēta. Tētis man bija tikai līdz 12 gadu vecumam, bet ierādīja, ko var paveikt cilvēks ar savām rokām un izdomu. Mans tētis bija galdnieks, strādāja smalkos darbus, atceros, ka daudz strādāja ar ēveli, prata izgatavot arī šķīvjus. Viņš bija pacietīgs, nebāra mani, kad saplēsu kādu krūzīti.
Kad interesējos, kur tiek ņemta dzija, Edīte Eglīte pastāsta: – Tagad jau ir vienkārši – aiziet uz veikalu, izvēlas, kādu dziju grib, un nopērk. Bet man mājās ir dzirkles, es varu arī nocirpt aitiņu, ir arī suseklītis un sukas, pēc tam protu ar vērpjamo ratiņu savērpt, sašķeterēt. Pamats dzīvē ir ielikts. Tamborēšanai ļoti daudz izmantoju dabisko linu, citreiz – krāsainu. Lins un tā darinājumi ir vērtība pati par sevi.
Rokdarbus darinot, var tik daudz domu pārdomāt un arī atpūsties no ikdienas pienākumiem.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGNESES LIEPIŅAS foto