Sākumā dakšiņa bija vienkāršs ass kociņš, pēc tam – kaut kas līdzīgs īlenam. Ķīnā dakšiņas prototipu, lai, gatavojot ēdienu, varētu izcelt atsevišķus tā gabaliņus, lietoja jau bronzas laikmetā. Apmēram tajā pašā laikā vienzara duramo lietoja senie grieķi, asīrieši un ēģiptieši. Pilnveidot dakšiņu, piešķirot tai otro zaru, iedomājās grieķi, bet tā vēl joprojām kalpoja nevis kā galda piederums, bet gan gaļas gabalu izcelšanai no katla.
Ķīnieši pārgāja uz ēšanu ar diviem kociņiem, bet eiropieši turpināja ēst ar rokām, labākajā gadījumā lietojot nazi vai karoti. Tā augstmaņi parasti ēda ar diviem nažiem – ar vienu gaļu grieza gabalos, ar otru ielika mutē.
Par galda piederumu dakšiņa kļuva tikai VII gs. Tuvajos Austrumos. 1072. gadā izsmalcinātu dakšiņu – ar diviem zelta zariem un ziloņkaula rokturīti – izgatavoja pēc Bizantijas princeses Marijas pasūtījuma. Pamazām mode ēst ar speciāliem galda piederumiem izplatījās visā pasaulē. Tiesa, Itālijā baznīca iebilda pret jauninājumu, saskatot tā formā līdzību ar sātana ragiem; „velna darbarīku" aizliedza, un par dakšiņu aizmirsa veselus trīs gadsimtus. Krievijā pirmo dakšiņu 1606. gadā atveda viltus Dmitrija sieva poliete Marina Mnišeka, taču nekādu lielu interesi jaunais galda piederums neizraisīja, vēl 18. gs. sākumā lielākā daļa krievu ēda pa vecam – ar karoti.
Pierasto mūsdienīgo veidu dakšiņa ieguva XVIII gs. Vācijā. Vācieši ne tikai palielināja zaru skaitu līdz četriem, bet arī iedomājās tos ieliekt, lai ērti varētu gan uzdurt gaļas gabaliņus, gan arī pasmelt biezputru. Tajā pašā gadsimtā Eiropā sāka veidot galda piederumu komplektus 12 personām. Šo skaitli gan noteica nevis uzaicināto viesu skaits, bet gan mode izrotāt to rokturus ar 12 apustuļu figūrām.
Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās amerikāņu jaunietim Maikam Milleram apnika picu ēst ar nazi un dakšiņu, un viņš nolēma abus apvienot vienā piederumā. Viņš radīja instrumentu, ar kuru pica nav „jāzāģē", bet gabaliņus var atdalīt, viegli uzspiežot. Pametis universitāti, Millers, kā rīcības kapitālu aizņēmies 10 000 dolāru no sava vectētiņa, dibināja firmu galda piederumu ražošanai. Tirgū jaunais modelis nonāca 2004. gadā, tā cena bija septiņi dolāri. 2011. gadā firma „Knock" uzlabotos galda piederumus pārdeva jau par 2 miljoniem dolāru.
Citu (tiesa – nelikumīgu) veidu, kā ar veco labo dakšiņu nopelnīt lielu naudu, 2012. gadā izdomāja franču bankomātu apzadzēji. Pēc policijas izmeklētāju teiktā, tehnoloģija bija smieklīgi vienkārša: blēži bankomātā no sava konta noņēma nelielu summu un, kad automāts sāka skaitīt banknotes, naudas izsniegšanas spraugā iebāza dakšiņu, pēc tam pieprasīja izsniegt visu kontā esošo naudu. Procesa „odziņa" bija, ka bankomāts šādā veidā naudu izsniedza, bet no konta to neatskaitīja (kā tas bija panākts, policija rūpīgi slēpa), tātad šo veiklo gājienu varēja atkārtot pie citiem bankomātiem. Noziedzniekus pieķēra jau pēc nedēļas, bet viņi jau bija paspējuši patukšot banku kontus par veselu miljonu eiro. Protams, bankomātos tika veikti nepieciešamie uzlabojumi.