1948. gadā Filadelfijas (ASV) Tehnoloģiskā institūta aspirants Bernards Silvers bija klāt sarunā, kurā vietējā tirdzniecības tīkla prezidents lūdza institūta dekānam izveidot sistēmu, kas pie kontroles automātiski nolasītu informāciju par pārdodamo produktu. Silvers par to izstāstīja saviem draugiem Normundam Džozefam Vūdlandam un Džordinam Johansonam, un viņi trijatā sāka pētīt dažādas marķēšanas sistēmas.
Viņu pirmā sistēma lietoja tinti, kas bija saskatāma tikai ultravioletajā gaismā, bet tā bija dārga un ātri izbalēja. Vūdlands drīz vien pārcēlās uz vecāku dzīvesvietu Floridu un meklējumus turpināja arī tur. Ideja atnāca visnegaidītākajā vietā un veidā – velkot ar pirkstu svītras Maiami pludmales smiltīs. Kā bijušais skauts viņš zināja Morzes ābeci – burtu kodēšanu ar punktu un svītru kombināciju, un viņam iešāvās prātā, ka informāciju binārajā kodā varētu šifrēt ar svītru biezumu un attālumu starp tām. Idejas izstrādāšanu Vūdlands un Silvers veica jau divatā un 1952. gada 7. oktobrī saņēma attiecīgo patentu. Informācijas nolasīšanai viņi sākumā lietoja tolaik kinoindustrijā izmantoto optiskā skaņu ieraksta tehnoloģiju. Vēl 1951. gadā viņi par savu ideju mēģināja ieinteresēt kompāniju IBM, bet tās speciālisti, lai gan uzslavēja oriģinālo ideju, uzskatīja, ka informācijas apstrādei būs vajadzīga sarežģīta tehnoloģija, un nolēma pie tās atgriezties kaut kad nākotnē. 1952. gada beigās abi par 15 000 dolāru patentu pārdeva kompānijai „Philo", tā – tālāk, un beigu beigās patents tomēr nonāca pie IBM. Idejas realizācija sākās tikai 1974. gadā, kad ar to sāka strādāt inženieris Džordžs Lorels. Tas nebija viegls process, jo IBM nebija nekāda aprīkojuma, lai nolasītu svītrkodus, tas bija jāizgudro no jauna. Lorels izmēģināja dažādus kodu veidus, arī apļveida, bet palika pie viendimensiālā „Universālā produktu koda" (UPC). Mūsdienu svītrkodā ir 30 dažāda platuma melnas līnijas ar 29 – arī dažāda platuma – baltām atstarpēm. Katra līnija un atstarpe satur 95 informācijas bitus, un katrai ir sava skaitliskā izteiksme, līdz ar to skeneris, kas savienots ar datubāzi, var nolasīt kodu un parādīt pareizo informāciju. Koda informācija izvietota trīs blokos: pirmie trīs cipari ir valsts kods, nākamie četri – izgatavotāja kods, pēdējie pieci – preces kods. Cipars ārpus svītrkoda ir kontrolcipars. 1974. gada 26. jūnijā pulksten 8.03 Ohaijo štata Trojas pilsētā universālveikalā „Marsh" tika pārdota pirmā prece, informāciju nolasot no svītrkoda, – desmit „Wrigley" firmas „Juicy Fruit" košļājamo gumiju paciņa. Tagad tā līdz ar kases čeku glabājas Smitsona institūta Amerikāņu vēstures muzejā. Jau septiņdesmito gadu beigu pētījumi rādīja, ka svītrkodu ieviešana rindu apkalpošanu padarījusi pat par 40% ātrāku nekā tad, kad kasierim bija ar roku jāskaita kopā cenas no cenu zīmēm.
08.05.2020.