Iedvesmojoties no Sarkaņu bibliotēkā (līdz pat marta beigām) apskatāmās MĀRTIŅA SUDĀRA fotoizstādes, vēlējos vairāk uzzināt par attēlos atspoguļoto hobiju – ceļošanas, kalnā kāpšanas un lidošanas – norisēm viņa dzīvē.
Interese par to aizsākusies jau bērnībā, Sarkaņos, kur uzaudzis; sākumā – kā neaizsniedzams sapnis dārgo aviobiļešu dēļ. Studijas un karjeras izvēle Mārtiņu aizvedusi uz Itāliju, kur viņš dzīvo jau vairāk nekā desmit gadu. Ikdienā viņš strādā par inženieri nozarē, kurai latviska tulkojuma tā īsti nav – darbs saistīts ar "aerospace" jeb aviācijas un kosmiskajām tehnoloģijām. – Pats darbā nekur nelidoju (smejas), bet tā interese atspoguļojas hobijos, – noteic Mārtiņš Sudārs.
Pirmais mēģinājums uzkāpt kalnos bijis kopā ar draugu Korsikā 2005. gadā, tomēr pieredzes un iepriekšējas sagatavošanās trūkums rezultējies ar to, ka uzkāpuši citā, mazliet zemākā virsotnē. Sapratis, ap ko lieta grozās, un ar to aizrāvies. Hobijam attīstīties ļāvis tas, ka, Itālijā dzīvojot, pēc darba bijis gana vienkārši izrauties kāpienam kalnā; kā arī laika gaitā dramatiski samazinājušās lidojumu cenas.
– Visur, kur ceļoju, pārsvarā arī meklēju kalnus, visos kontinentos, izņemot Antarktīdu – tur vienīgi vēl neesmu bijis. Pats augstākais kalns, kurā esmu uzkāpis, ir, kā agrāk padomju cilvēkam tas bija pazīstams, Ļeņina smaile (jeb Ibn Sīnas smaile, kalns Pamirā. – Aut.). Tie ir ap 7100 metru virs jūras līmeņa. Tad ir ļoti daudz dažādu citu virsotņu –
gan Kaukāzā, gan Meksikā pa piectūkstošniekiem. Kalni ap 4000 m augstumā ir pievārēti daudz kur, Alpos vien ir uzkāpts ap 30 četrtūkstošnieku, un lielākajā daļā no tiem esmu kāpis pat vairākas reizes, – pastāsta alpīnists.
Ļoti vērtīgu pieredzi un teorētiskās zināšanas viņš ieguvis Latvijas Alpīnistu un ceļotāju asociācijas 2008. gadā Kaukāzā rīkotajā nometnē, kas ilgusi četras nedēļas. Apmeklēti arī dažādi citi kursi, piemēram, par kāpšanas tehniku. Taču visvairāk zināšanu iespējams apgūt no reālās pieredzes, kalnos kāpjot ar jau pieredzējušiem alpīnistiem un mācoties no viņiem.
Vai kalnos visbiežāk kāpj kompānijās vai viens pats? Mārtiņš Sudārs atklāj, ka mēdz būt gan tā, gan tā. Esot "tehniskie kalni", kur nav iespējams uzkāpt vienatnē, vai augstākās virsotnes, kur vienam kāpt nav droši. – Bet visādi citādi, ja ir kompānija – forši, ja nav – tad arī labi, un kāpju viens, – viņš nosmej.
Jautāts, cik laika vidēji prasa kāpšana kalnā, Mārtiņš pastāsta, ka ap 3500-4500 metru augstu kalnu parasti izdodas pieveikt dienas laikā. Tomēr lielākos augstumos arī regulāriem kalnos kāpējiem jāierēķina klāt laiks aklimatizācijai, un augstākajās virsotnēs kāpiens var ilgt līdz pat trim nedēļām, mēnesim.
Viņš uzsver, ka pretēji vispārpieņemtajam viedoklim par kalnos kāpšanu viņš to nedara, lai speciāli meklētu adrenalīnu. Protams, bez tā klātbūtnes reizēm neiztikt, bet tas Mārtiņam neesot noteicošais, lai kāptu kalnos. Viņa vērtējumā tā noteikti ir cīņa ar sevi, bet tā neesot grūta cīņa: – Ja ir motivācija, tad ir cīņa tikai ar fizisko, ne garīgo pusi. Varbūt sevis piespiešana, piemēram, no rīta piecelties agri, pulksten 2, kad ir šausmīgi auksts. Reizēm jau liekas – kāpēc man tas jādara, varētu sēdēt dīvānā vai kafejnīcā un brokastot, nevis kāpt pa sniegu. Bet, ja man galvā ir kāds mērķis, tas tā viegli nāk. Tas nav tas pats kā iet uz ofisu, kad reizēm negribas. (Smejas.)
Aktīvs dzīvesveids vārda vistiešākajā nozīmē ir par Mārtiņu – ja nedēļu nav veiktas kādas sportiskas aktivitātes, tad iekšā viss degot, viņš ar humoru secina.
Kalnā ne vien jāuzkāpj, bet arī veiksmīgi jātiek lejā. Kur vien tam ir iespēja un jo īpaši būtiski – piemēroti laikapstākļi, Mārtiņš lejā no kalna laižas ar paraplānu.
– Ja laikapstākļi ir labi, tas ir fantastiski. Piemēram, uzkāpjot Monblānā, parasti uzkāpšana notiek ap pulksten 7-8, kad jau pulksten 9 vari būt lejā, dzert kapučīno un domāt, kā visi pārējie alpīnisti visu dienu kāps lejā. (Smejas.) Tas pats par sevi ir ļoti skaisti, lidot no kalniem. Bet, protams, jābūt gatavam arī kāpt lejā, jo laikapstākļi ne vienmēr ir tādi, lai varētu nolidot, – alpīnists atzīst.
Paraplāns principā esot kā izpletnis, bet ar labākām lidošanas īpašībām. Un, lai gan lidošana ar paraplānu arī skaitās ekstrēmais sporta veids, Mārtiņam tas vairāk ir "skaisti un forši": – Tas ir patīkams process – justies brīvam vējā, manuprāt, tas ir tuvākais, kā patiesi lidot, justies kā putnam.
Lai gan ne speciāli meklēti, tomēr esot gadījušies arī skarbāki momenti lidojumos ar paraplānu. Kritienu, kas rezultējies slimnīcas apmeklējumā, izraisījis starp kalniem novilkts un lidojuma laikā nepamanīts vads. – Lidojot to vienkārši neredzēju. Neteiktu, ka tagad ir bail, vienkārši uzmanīgāk skatos, nenoticu visam, ko redzu, paskatos divreiz un pārliecinos, vai tiešām nav šķēršļu. Katrā ziņā tas nav mazinājis vēlmi kāpt kalnos un lidot, – ar sev raksturīgo dzīvesprieku un enerģiju noteic Mārtiņš.
4.02.2022.