Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju un Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu ir apskatāma ceļojošā izstāde „Glabātāji", un tā būs apskatāma līdz 8. decembrim.
Tajā dokumentēti Latvijas Kara muzeja darbinieki un muzeja priekšmets – liecība par latviešu karavīru dzīvi un dienestu. Izstāde ir veltījums Latvijas armijas simtgadei.
1. novembrī Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā viesojās Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma pasniedzējs, izstādes fotogrāfiju idejas iniciators, Sony Pasaules fotogrāfijas balvas laureāts Reinis Fjodorovs, lai vadītu meistarklasi fotografēšanā.
Galvenā tēma – fotogrāfija kopumā, jo, pēc fotogrāfa domām, tas nosaka to, kā tiek fotografēts. Tāpat meistarklases noslēgumā katram bija iespēja iejusties gan modeļa, gan fotogrāfa lomā, uzkonstruēt fotogrāfiju, izmantojot gaismas un citus aspektus, kā arī saņemt vērtīgus padomus no profesionāļa.
Kā pastāstīja meistarklases vadītājs, fotogrāfs Reinis Fjodorovs, īsā laikā nav iespējams aptvert un uzzināt visu nepieciešamo, bet meistarklasē pavadītais laiks noteikti kalpos kā pieredze, kas būs jebkurā laikā izmantojama.
– Katrs noteikti iegūst ko savu. Tie, kuri ar fotogrāfiju saskaras ikdienā, zināšanas noteikti papildinās, savukārt tie, kuriem šī ir iepazīšanās ar fotografēšanu, pavērs jaunu apvārsni, iegūs virzienu. Ja fotogrāfija interesē, tad vienmēr ir arī jautājumi, kas saistīti ar šo jomu, – pārliecināts ir Reinis Fjodorovs un turpina: – Arī es kādā dzīves brīdī sāku ar to nodarboties un daru to joprojām. Vairāk vai mazāk esmu saistīts ar visām fotografēšanas sfērām.
Reinis Fjodorovs Londonas Komunikācijas koledžā ir apguvis dokumentālo fotogrāfiju, vairākus gadus strādājis un pieredzi guvis Londonas avīzē „The Guardian". Entuziasma pārņemts, viņš atgriezās Latvijā un vēlējās uzņemt tieši dokumentālās fotogrāfijas.
– Aptuveni trīs gadus veiksmīgi darbojos šajā sfērā, bet jāatzīst, ka mūsu valstī lielāku lomu spēlē tirgus fotogrāfijas jeb kāzu foto, klientu pasūtījumi, skolu fotogrāfija un daudz citu. Šobrīd strādāju kā praktizējošs fotogrāfs un sadarbojos arī ar aģentūrām, bet ļoti lielu laiku pavadu, mācot jaunos fotogrāfus, – ar sevi iepazīstina Reinis Fjodorovs. – Savu ceļu fotogrāfijā es sauktu par adaptēšanos. Esmu strādājis dažādās jomās, viss ir ļoti dažāds. Fotografēšana vispār ir ļoti plaša un ietver sevī daudz dažādu lietu. Manuprāt, tas rada interesi.
Pēc fotogrāfa domām, svarīgi ir apzināties izpratni par fotogrāfiju kopumā, jo tā nav tikai, piemēram, portrets vai kāzas. Katrs var meklēt savu ceļu, bet ar noteikumu – ja tas interesē.
Kā stāsta fotogrāfs, ļoti nozīmīgs ir aspekts, kā tiek definēts, kas katram pašam ir fotogrāfija. Tas ietekmēs arī to, kā tiek fotografēts.
– Man fotografēšana ir iespēja atrasties situācijās, kurās es citādāk nebūtu. Tā ir sava veida komunikācija, iepazīšanās ar cilvēkiem, sarunas, jaunas pieredzes gūšana. Tas man ļoti patīk šajā procesā. Katram šī definīcija ir sava, un tās ir ļoti dažādas. Tas nosaka, kā cilvēks skatās uz fotogrāfiju, kā domā par to un kā tā tiek nofotografēta. Jāapzinās, kas ar šo fotogrāfiju tiek nodots citiem. Nozīmīgi, lai šī fotogrāfija komunicētu, tad tā kļūst jēgpilna, – atzīst Reinis Fjodorovs.
Meistarklases ietvaros fotogrāfs stāstīja par ceļojošo izstādi „Glabātāji" un tās tapšanas procesu.
– Fotogrāfiju autori ir pirmā kursa studenti, un viņiem vēl nav izpratnes par fotogrāfijas tehnisko aspektu, bet tas nav pats svarīgākais. Nozīmīgāk, īpaši dokumentālajā fotogrāfijā, ir spēja domāt un kaut kur virzīties. Tas ir primāri, tehniskais aspekts ir sekundārs un ātri apgūstams. Fotogrāfija pēc būtības ir demokrātisks medijs, un nav nepieciešamas specifiskas zināšanas, lai fotogrāfiju novērtētu. Katrs no mums var izteikt spriedumu par fotogrāfiju, iesaistīties novērtēšanā, – uzsver Reinis Fjodorovs. – Fotogrāfija, kas ir apskatāma izstādē, veidota tā, lai būtu viegli uztverama, pašsaprotama. Fotogrāfijai jāstrādā tā, lai, nostājoties tai pretī, ieskatoties, izlasot aprakstu, tā raisītu pārdomas. Veidojot šo projektu, bija vairākas lietas, par kurām gribējās domāt un runāt. Manā skatījumā, Latvijas Kara muzeja darbiniekiem bija interesanti parādīt dažādos eksponātus un interesantos cilvēkus, kurus ikdienā nav iespējams sastapt, piemēram, izstāžu zālēs. Muzejs ar projektu vēlējās parādīt šos dažādos cilvēkus. Būtiski bija parunāt, atspoguļot kara tēmu, jo arī Latvijai karš ir formējis vēsturi, tā ir smaga un nopietna tēma. Visi priekšmeti, kas redzami darbinieku portretos, ir no kāda konkrēta vēstures perioda un ir saistīti ar mūsu valsts vēsturi. Stāsti ir savdabīgi un interesanti. Šis projekts bija izaicinājums arī man pašam. Šajās fotogrāfijās ir vairāki komunikācijas līmeņi, bet tie ir apzināti – gan no muzeja darbiniekiem un manis, gan jauniešiem, kuri uzņēma portretus. Attēlotie darbinieki ir nopietni, fotogrāfijas ir dramatiskas. Viens no uzdevumiem jauniešiem bija komunicēt ar cilvēkiem, lai radītu dramatisku, varbūt pat nedaudz sērīgu noskaņojumu. Galvenais tomēr ir mērķis – ko mēs ar šīm fotogrāfijām vēlējāmies pateikt.
08.11.2019.