Ceļošana, tuvāku un tālāku vietu apskatīšana vienmēr bijusi interesanta un izzinoša nodarbe. Vislabākie ceļojumi noteikti sākas neplānoti. Tā aizvadītajā gadā, pēdējās atvaļinājuma nedēļās, radās doma uz īsu brīdi aizbēgt no ikdienas, gūt jaunus iespaidus un skaistas atmiņas.
Šoreiz devāmies uz Ālandiem. Brauciens solījās būt interesants, jo vispirms jāmēro vairākas stundas līdz Tallinai un pēc tam ar kuģi uz Ālandiem.
Olande jeb Ālandu salas ir autonoma, zviedrvalodīga Somijas lēne (administratīvā province), kas aizņem tāda paša nosaukuma salu arhipelāgu Baltijas jūrā, Botnijas līča pašos dienvidos.
Arhipelāga platums ziemeļu-dienvidu virzienā ir apmēram 130 km, tajā ietilpst 60 apdzīvotas salas un vēl apmēram 6500 neapdzīvotas salas un šēras. Olande aizņem 1481 km2 lielu teritoriju (kopā ar ūdeni –
13 324 km2), lielākais augstums virs jūras līmeņa ir 132 m. Lielākā no salām ir Olande (640 km2), tajā dzīvo ap 90% no salu 27 700 iedzīvotājiem. Salu galvaspilsēta ir Mariehamna, un tajā ir 11 186 iedzīvotāji.
Lielākā daļa salu iedzīvotāju lieto zviedru valodu, bet nākamās trīs izplatītākās valodas ir somu, rumāņu un latviešu valoda.
Pirmie iespaidi, nobraucot no kuģa Mariehamnā, bija iespaidīgi. Skaistums, kas pavērās, lika elpai aizrauties – krāsas, ūdens, akmeņi, cik vien tālu sniedzas skats. Pilsētas centrs ar interesanto arhitektūru, cilvēku čalām un rāmo pārvietošanos brīnumainā kārtā raisīja mieru.
To, ka sala nav liela, zināju jau iepriekš, bet, tikai dodoties to apskatīt, sapratu, cik patiesībā tā ir maza. Izrādās, ka ar automašīnu salu var izbraukt vienas dienas laikā. Tās dažas dienas, ko pavadījām Ālandos, redzējām ļoti daudz. Uz salas ir senas, ļoti skaistas baznīcas. Meža vidū paveras akmeņu lauki – vikingu apbedījumu un kulta vietas. Lielākās salas ir savstarpēji savienotas ar tiltiem tik nemanāmi, ka var arī neapjaust, ka jau atrodamies uz nākamās salas. Vislielākais pārsteigums noteikti bija daudzie akmeņi un klintis. Ceļi un ietves sarkanā krāsā radīja izbrīnu, kā izrādās, tas ir kaut kāda īpaša vietējā granīta piejaukuma dēļ. Skats ir iespaidīgs.
Nesteidzoties izbraukājām salu, apstājoties ikvienā vietā, kur vien vēlējāmies. Apmeklējām vissvarīgāko un nozīmīgāko Ālandu salu arhipelāga vēstures pieminekli. Bomarsundas cietoksni 19. gadsimta pirmajā pusē uzcēla krievu karaspēks, un tas bija paredzēts 5000 cilvēku. Salas iedzīvotājiem cietokšņa celtniecībā bija liela nozīme, un līdz šai dienai šo laiku sauc par „Bomarsund laikmetu". Ir saglabājušās drupas, tās apstaigājot, var apjaust šī cietokšņa patiesos apmērus. Uzbraucām Badhusberget kalnā, un tā galā ir novērošanas laukums, no kura paveras lielisks skats uz Mariehamnas pilsētu un ostu. 1956. gadā celtais ūdenstornis atrodas apmēram 40 metru augstā kalnā. Un atkal uz apkārtni paveras neaprakstāms skaistums. Mežā, sekojot norādēm, atrodam troļļu baznīcu, skatu torni un akmeņu lauku. Sala ir ainaviski skaista, kontrastaina, un gribas tur atgriezties vēl un vēl. Lai gan tā tiešām nav liela, tomēr ir interesanti vērot dabu, arhitektūru, cilvēku mieru un nesteidzību. Katru reizi, braucot pa vienu un to pašu ceļu, skatam atklājas kas cits, kas iepriekš vēl nebija pamanīts.
Lai gan tobrīd tur laikapstākļi nebija tie patīkamākie, lietus un vējš tomēr nebija šķēršļi, lai iepazītu salu, dotos izbraukumā ar laivu un uz salu paskatītos atkal no pavisam cita skatpunkta.
Visu ceļojuma laiku nepameta sajūta, ka kaut kas tik ļoti Ālandos atgādina arī Latviju. To apgalvoja arī tur sastaptie latvieši. Dzīvojot un strādājot uz salas, viņi nedaudz jūtas kā mājās.
Noteikti ir vērts aizbraukt uz Ālandiem, lai gūtu mieru un harmoniju.
22.04.2022.