Lubānietes – māsas KEITA, LUĪZE un BETIJA KLIKUČAS – zirgus un jāšanas sporta veidu iemīlējušas kopš bērnības un rēķina, ka varētu būt jau septiņi gadi, kopš sākušas vizināties ar zirgu un mācīties jāšanas pamatus līdz šim brīdim, kad visas jāj jau patstāvīgi.
– Bērni, redzot zirdziņu, vienmēr priecājās, tādēļ izlēmām braukt vizināties. Ieraudzījām sludinājumu, ka Cesvaines novada „Pakavos" piedāvā izjādes, un sākām turp doties katru svētdienu. Sākumā tā bija tikai vizināšanās, tad palēnām pārgājām arī uz jāšanas apmācību, – atceras meiteņu mamma Sandra.
Vecākā māsa Keita, kurai zirgi jau tolaik iepatikušies visvairāk, izjādēs jājusi veselu stundu, taču jaunākās māsas stundu dalījušas, jājot uz cita zirga, jo 4 gadus vecam bērnam vēl grūti noturēt uzmanību, lai zirgā nosēdētu ilgi.
Ģimene rēķina, ka, braukājot uz „Pakaviem" pie Birutas Jukšas, aizritējuši aptuveni pieci gadi, kuru laikā apgūtas pamatprasmes, kas jāzina un jāprot jātniekam, taču nu jau divarpus gadus meitenes tiek vestas uz Vitas Vētras biedrības „Vitas zirgu skola" stalli Praulienas pagastā.
Vaicātas, kā veicas treniņos „Vitas zirgu skolā", mazās jātnieces atklāj, ka ļoti patīkot iespēja doties izjādēs pa dažādiem apvidus maršrutiem, kā arī treneres darbs un izdoma.
Mamma papildina: – Bērniem patīk, ka Vita vienmēr visu mierīgi izstāsta un paskaidro, treniņus izdomā daudzveidīgus, lai meitenēm būtu interesantāk. „Vitas zirgu skolā" katru reizi mums tiek iedalīti trīs zirgi – katrai māsai savs. Treniņš parasti aizņem trīs četras stundas, jo pašām jāaiziet uz aploku un jāatved zirgi uz stalli, jānotīra, jāsaseglo. Tad sākas iesildīšanās un pats treniņš, bet beigās zirgi jāatstaigā un jāaizved atpakaļ uz aploku. Ziemā un rudeņos viss noris ātrāk, jo zirgi ir turpat tuvumā – tikai jāpaņem no aploka. Priecājos, ka viss jādara pašām, jo tā meitenes mācās pie kārtības. Es citreiz uzkavējos un palīdzu saseglot zirgus, paskatos treniņu, bet, ja ir kādi darbi, kas jānokārto, tad šo laiku izmantoju, lai aizbrauktu līdz Madonai.
Meitenes priecājas, ka Vita Vētra ar saviem zirgiem atļauj startēt sacensībās. Pagājušajā gadā Keita piedalījusies vairākās šķēršļu pārvarēšanas sacensībās, māsas savukārt jājušas vadības maršrutus. Godalgotas vietas pagaidām gūtas nav, taču trenere ar jātnieču uzrādīto sniegumu bijusi apmierināta, un arī meitenes priecīgas par labiem startiem, lai gan jāmācās vēl daudz. Šogad sacensības tika izlaistas, jo ķēvei Corollai, ar ko jāj Keita, ir kumeliņš.
Vasaras periodā uz jāšanas treniņiem māsas dodas divreiz trīsreiz nedēļā, savukārt ziemā – svētdienās.
Aktīvākajā jāšanas sezonā māsas apmeklē arī jāšanas nometnes: katru gadu vienu vai divas. Šogad pēdējā nometne, kur meitenes pabijušas, notikusi stallī „Ūsiņš" Jēkabpils novada Ābeļu pagastā.
Luīze Klikuča pastāsta, ka, viņasprāt, Jēkabpils pusē apmeklētās nometnes bijušas ļoti aizraujošas: – Tur katru dienu bija treniņi: rītā un vakarā. Divas dienas notika izjādes apvidū. Nometnes noslēguma dienā atrādījām vecākiem visu, ko nedēļas laikā iemācījāmies.
Papildu jāšanas nodarbībām nometnē bijušas arī citas interesantas nodarbes, piemēram, nakts trasītes.
Uz vaicājumu, vai apsvērta doma par personīga zirga iegādi, atskan vienbalsīgi noraidoša atbilde. Mamma Sandra paskaidro: – Pirmkārt, nav vietas un apstākļu, kur zirgu turēt, otrkārt – esošās iespējas regulāri braukt jāt un pat startēt sacensībās ar Vitai piederošu zirgu mūs pagaidām apmierina. Protams, gribētos, lai būtu mazāka auguma zirdziņš, ar ko jāt, vai lielais ponijs, jo pat vadības maršrutā lielo zirgu izgrozīt un uzvadīt uz šķērsli nav nemaz tik viegli. Pagājušajā gadā „Ūsiņa" kausā arī daži brīnījās, ka tik mazas meitenes jāj ar lieliem zirgiem. Nometnē „Ūsiņa" stallī redzējām, ka viņiem ir arī mazāki zirdziņi, ne vien lielie.
Papildu jāšanas nodarbībām māsas spēlē basketbolu, volejbolu, dejo tautiskās dejas un apmeklē mākslas skolu – tātad skolas laikā ir nodarbinātas visu laiku. – Vēlos, lai bērni būtu normāli fiziski attīstīti un viņi dzīvē redzētu arī kaut ko skaistu, kas notiek visapkārt – bez telefona un datora. Mūsmājās laiks, ko drīkst pavadīt pie datora, ir limitēts, – uzsver meiteņu mamma un secina, ja skolas laikā viņai ar māsu būtu bijusi iespēja nokļūt pie zirgiem, varbūt arī viņas to mēģinātu, jo šis sporta veids ir ļoti skaists.